klaiņāt
klaiņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klaiņāju | klaiņājam | klaiņāju | klaiņājām | klaiņāšu | klaiņāsim |
| 2. pers. | klaiņā | klaiņājat | klaiņāji | klaiņājāt | klaiņāsi | klaiņāsiet, klaiņāsit |
| 3. pers. | klaiņā | klaiņāja | klaiņās | |||
Pavēles izteiksme: klaiņā (vsk. 2. pers.), klaiņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klaiņājot (tag.), klaiņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klaiņātu
Vajadzības izteiksme: jāklaiņā
1.Klaiņot1.
2.Klaiņot2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bēgļu atstātas mājas ar pamestiem ķēdessuņiem un savā vaļā klaiņājošiem lopiem.
- Kādu rītu Loranga un Masarīns klaiņāja apkārt, apskatīdami savu māju.
- Viņam patika klaiņāt tāpat bez mērķa pa ostu, aprunāties ar iezemiešiem.
- Līdzīgas sajūtas pārņem, klaiņājot pa kapsētu un lasot uzrakstus uz kapu pieminekļiem.
- Es mīlēju klaiņāt pa vecās Stambulas līkumotām ieliņām, kur cieņā vēl vecie likumi.