izmeimurot
izmeimurot 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izmeimuroju | izmeimurojam | izmeimuroju | izmeimurojām | izmeimurošu | izmeimurosim |
| 2. pers. | izmeimuro | izmeimurojat | izmeimuroji | izmeimurojāt | izmeimurosi | izmeimurosiet, izmeimurosit |
| 3. pers. | izmeimuro | izmeimuroja | izmeimuros | |||
Pavēles izteiksme: izmeimuro (vsk. 2. pers.), izmeimurojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izmeimurojot (tag.), izmeimurošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izmeimurotu
Vajadzības izteiksme: jāizmeimuro
1.Meimurojot iziet, iznākt.
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Te atvērās durvis, un laukā izmeimuroja Šķiele.
- Vietā, kur Vienības gatvē ietek Olīvu iela, pretī izmeimuro divi vīri krietnās burās.
- Pēc dažiem soļiem viņš izmeimuroja uz šauras taciņas un apstājās, prātodams, vai jāiet pa labi vai pa kreisi.
- Es nemēdzu būt agresīvs, taču laikam atļāvos kādu instinktīvu kustību vai žestu, jo riteņbraucējs izbīlī gandrīz izmeimuroja garām braucošā trolejbusa priekšā.
- Tikšana augšā pa kāpnēm nebija viegla, kājas ķērās, trūka spēka, viņi mani stūma, vilka un grūda, visbeidzot es izmeimuroju pagalmā un vairs itin neko nespēju saprast vai saredzēt.