izkaulēt
izkaulēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izkaulēju | izkaulējam | izkaulēju | izkaulējām | izkaulēšu | izkaulēsim |
| 2. pers. | izkaulē | izkaulējat | izkaulēji | izkaulējāt | izkaulēsi | izkaulēsiet, izkaulēsit |
| 3. pers. | izkaulē | izkaulēja | izkaulēs | |||
Pavēles izteiksme: izkaulē (vsk. 2. pers.), izkaulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkaulējot (tag.), izkaulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkaulētu
Vajadzības izteiksme: jāizkaulē
1.Kaulējoties iegūt (no kāda) savā īpašumā (parasti ko vairāk vai lētāk nekā paredzēts).
1.1.sarunvaloda Izlūgties (ko savā īpašumā, lietošanā u. tml.).
2.Izlūgties (piemēram, atļauju, tiesības).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Valis gan jau mājās bija izkaulējis Spindzeles atļauju pirmo „ sveiki!”
- Nu, šorīt no rīta, kad mēģinājāt izkaulēt tās nelaimīgās vēstules...
- Nācās izkaulēt īpašus kodināšanas paņēmienus, pierunāt meistarus strādāt rūpīgāk un ilgāk.
- Vajag tikai pacensties izkaulēt labākus noteikumus.
- Pagāja vēl gandrīz mēnesis, līdz Trelonijs ar Anglijas sūtņa palīdzību izkaulēja atļauju, pārpelnot savus draugus.