izkaunināt
izkaunināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izkauninu | izkauninām | izkaunināju | izkauninājām | izkaunināšu | izkaunināsim |
| 2. pers. | izkaunini | izkaunināt | izkaunināji | izkauninājāt | izkaunināsi | izkaunināsiet, izkaunināsit |
| 3. pers. | izkaunina | izkaunināja | izkauninās | |||
Pavēles izteiksme: izkaunini (vsk. 2. pers.), izkauniniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkauninot (tag.), izkaunināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkauninātu
Vajadzības izteiksme: jāizkaunina
Ilgāku laiku, ļoti kaunināt (kādu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es tā apmulsu, ka pat nepaklanījos nevienam; doktorā Lušinā es pazinu to pašu melnīgsnējo kungu, kurš mani tik nežēlīgi bija izkauninājis dārzā; pārējie man bija sveši.
- Nobeigumā aita izkaunināja sevi tikai daļēji, jo nebija pilnīgi nosvērts un strikts lai teiktu - te wh nav.
- Pakratītais un izkaunināts karalis atzīstas, ka Zhoffrej netika nodedzināts uz ugunskura, viņš tika paslepeni apžēlots ar karali un pārtulkots attālā cietumā.
- Man tā gribētos viņu tagad nolikt pie staba un publiski izkaunināt.