izbrukt1
izbrukt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izbrūku | izbrūkam | izbruku | izbrukām | izbrukšu | izbruksim |
| 2. pers. | izbrūc | izbrūkat | izbruki | izbrukāt | izbruksi | izbruksiet, izbruksit |
| 3. pers. | izbrūk | izbruka | izbruks | |||
Pavēles izteiksme: izbrūc (vsk. 2. pers.), izbrūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izbrūkot (tag.), izbrukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izbruktu
Vajadzības izteiksme: jāizbrūk
1.parasti formā: trešā persona Brūkot (vietumis) izgāzties.
2.lieto: pareti Lūstot vai brūkot (kam), izvirzīties cauri (tam), caur (to); strauji izkrist, izslīdēt cauri (kam), caur (ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - Onkul, tev taču pogas tūlīt izbruks no bikšupriekšas!
- Oskars skaidro, ka laukakmens mūru izbrukušo daļu atjaunošanas svarīgākā lieta ir saistviela.
- Tiklīdz Nameda sper kāju, tā izbrūk cauri dēļiem kā plānām papīra strēmelēm.
- Šaura gultele istabas stūrī, sašķiebies galdiņš virtuvē, plīts ar izbrukušu ķieģeļu sienu.
- Nenostiprinātajā sienā izbrūk liels robs, un smiltis apber Vilmu līdz pusei, bet tā pat nepamostas, tāpat kā blakus gulošie.