Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lielais pusaplis, kura vidū notiek izrādes ievadījums, — Afanasija Ivanoviča Тоска un Nastasjas Fiļipovnas attiecību iezīmējums.
- Ar dažiem reducējumiem un jaunu līniju iezīmējumiem skaidrāks padarīts arī Jāņa tēls ( Antras un Jāņa saruna koridorā u.c.).
- Paveidos un žanros, kas tiecas uz sižetisku koncentrētību, tomēr funkcionē apraksta fragmenti, jo portretu un vides iezīmējums empīriskās īstenības atdarinātajiem ir konceptuāli svarīgs.
- Tukšums grāmatplauktā ir asā pretrunā ar mākslas vēsturnieku atziņām par Zeltiņa veikumu kā “ spilgtu, neatkārtojamu uzzibsnījumu, kura spožums nekad neapdzisīs”, un tā nozīmes pastāvīgo izcēlumu Latvijas mākslas kopainas iezīmējumos.
- Dace Lamberga monogrāfijā par klasisko modernismu Latvijas glezniecībā ( 2004) nedaudz raksturoja Zeltiņa “ dinamiski pastozo izteiksmes veidu” šīs parādības pirmsākumu iezīmējumā, savukārt nesenajā grāmatā par Latvijas mākslu simbolisma laikmetā ( 2019) viņu aplūkoja kā mākslinieku, kura “ neparastā personība neliekuļoti un tieši atspoguļo spilgtu latviešu dekadences naivi lokālā varianta lappusi”.