iepiņķēt
iepiņķēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iepiņķēju | iepiņķējam | iepiņķēju | iepiņķējām | iepiņķēšu | iepiņķēsim |
| 2. pers. | iepiņķē | iepiņķējat | iepiņķēji | iepiņķējāt | iepiņķēsi | iepiņķēsiet, iepiņķēsit |
| 3. pers. | iepiņķē | iepiņķēja | iepiņķēs | |||
Pavēles izteiksme: iepiņķē (vsk. 2. pers.), iepiņķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iepiņķējot (tag.), iepiņķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iepiņķētu
Vajadzības izteiksme: jāiepiņķē
1.Tinot, sienot u. tml. sasaistīt, arī iepīt.
2.Iepīt2.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- tad manī tas raisa dusmas un žēlumu par tiem ļautiņiem , kas tik veikli tiek iepiņķēti šajos tīklos
- Bet " viņi" Tevi var iepiņķēt gluži neiedomājamās nepatiksmēs.
- Tomēr drīzāk izskatās nevis pēc saieta, bet loma: te nu ir ļaudis, kas Rokpelnim gados divdesmit pa vienam vien iekrituši acīs un tīklā, kur tagad uz neatgriešanos iepiņķēti, jādomā, glabāsies krietni ilgi.