grumbots
Lietojuma biežums :
grumbots īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | grumbots | grumboti |
Ģen. | grumbota | grumbotu |
Dat. | grumbotam | grumbotiem |
Akuz. | grumbotu | grumbotus |
Lok. | grumbotā | grumbotos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
grumbota | grumbotas |
grumbotas | grumbotu |
grumbotai | grumbotām |
grumbotu | grumbotas |
grumbotā | grumbotās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | grumbotais | grumbotie |
Ģen. | grumbotā | grumboto |
Dat. | grumbotajam | grumbotajiem |
Akuz. | grumboto | grumbotos |
Lok. | grumbotajā | grumbotajos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
grumbotā | grumbotās |
grumbotās | grumboto |
grumbotajai | grumbotajām |
grumboto | grumbotās |
grumbotajā | grumbotajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
1.Grumbains1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sieviņas grumbotā sejiņa sastinga, viņa iespieda biedram Konstantīnam rokās ikonu.
- Lasot ar treknāko rakstu iespiesto dokumenta adresi, nosaukumu un norādes, viņa grumbotās birokrāta sejas mierīgā izteiksme sāka mainīties.
- Ārons Gordons bija pārliecināts, ka atbildes uz visiem jautājumiem patiesībā slēpjas pašā cilvēka ķermenī, tā uzbūves piņķerīgajos rakstos, perlamutrīgi laistīgajos orgānos un asinsvados, kas līdzinās sarkaniem bezlapu kokiem, vai lielajā, baltajā, grumbotajā smadzeņu lāčpurnā; visā tai atsevišķajā ķermeņa sistēmā, kas tā vai citādi atkārto pasauli, un vajadzētu tikai to visu dziļāk izpētīt un izokšķerēt, taču Āronam Gordonam ar secēšanu vajadzēja sevišķi uzmanīties, jo sevišķi tagad, kad pie varas tikuši tādi neprāši kā Stefans Žuhovskis, kuru iepriekšējais karalis Augusts Saksis pat bija izraudzījies par savu sekretāru, un daži tā vien skatījās, kur varētu piesieties, un pat nevairījās likt lietā spīdzināšanu, kā toreiz pirms desmit gadiem Sandomirā, kad tie nomocīja kādas dabiskā nāvē mirušas meitenītes māti.
- Un pat tagad, par to iedomājusies, Uršule neapzināti papurināja galvu, kā gribēdama padzīt šīs atmiņas, noņēma savu pieputējušo sēru šķidrautu, glīti salocījusi nolika uz galdiņa, noņēma melno aubīti ar smailu trīsstūri uz pieres, ar ierastu kustību izlaida pirkstus kā ķemmi caur matiem, kas sniedzās līdz pleciem un tagad jau bija gandrīz pavisam sirmi un kļuva arvien plānāki, un tos dažus starp pirkstiem aizķērušos bezkrāsainos pavedienus viņa nedomājot, kā katru vakaru savirpināja gredzentiņā un, skatienu apkārt aplaidusi, vienkārši izmeta pa pavērto logu, tad viena pati, bez kalpones palīdzības, pirkstu locītavām krakšķot, atāķēja ņiebura sausi sparkstošās metāla cilpiņas un āķīšus, atraisīja saites, iznira no piedurknēm, palika tikai kreklā, kas, reiz bijis no balta, dārga batista, tagad pēc visām likstām un ceļojuma bija iepelēki dzeltens un sameties sīkās krokās, bet tā apspūrušās, atirušās mežģīnes nokarājās kā pārmetumu pilni agrākās labās dzīves pārpalikumi, kā skumjš ietvars ieskaujot pelēcīgi blāvu ādu, grumbotu kā saburzīts pergaments, un nopūtusies viņa kaut ko pačamdīja zem krūtīm, nomazgāja seju bļodā ar aukstu ūdeni, kā sensenos laikos bija ieradināta klosterī, tad noraisīja brunčus, apakšbrunčus un piebāzto kupluma balstu, atsaitēja no vidukļa labi smago safjānādas maisiņu, kas bija pietūcīts ar viņas dārglietām, un tad novilka vēl vienus apakšbrunčus, zem kuriem saitē karājās nez kāda metāla mantiņa, tad noraisīja arī to,
- Tu esi vientuļā tante Līna ar mīksto, grumboto vaigu un kazu pie sāniem.