glūns
glūns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | glūns | glūni |
| Ģen. | glūna | glūnu |
| Dat. | glūnam | glūniem |
| Akuz. | glūnu | glūnus |
| Lok. | glūnā | glūnos |
Slepens ļaunums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es esmu suns, paskaties, glūnu no savas būdas un gaidu, kad Florence pasauks pie kājas — suk, suk...
- Es redzēju, kā tu uz mani glūni!
- Nu glūni tu, tavs laiks!
- Sēžu siltās mājas glūnu pa logu ārā kā smuki snieg , bet tai pašā laikā čortojos , ka Vide.Lv nepiegādā internetu