Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas bija jauns cilvēks ar glūņas acīm un īgnu seju.
- Pussaslējies kaujas ierocis visā savā godībā atklājās glūņas skatam.
- Vēl es nezinu, ko viņš grib, vēl es nedzirdu griezīgos ritma piecirtienus, lai gan altāra pakājē jau stāv klibs bundzinieks ar sāpīgu āksta seju, viņš jau izvēlas vālītes, jau bliež pa bungu nostiepto ādu, izpleš acis un aizvalba redzokļus pret debesīm, acu baltumus zibinādams un vālītes vicinādams Ģedim tieši gar galvu, izrībinādams desmit ritmu vienlaikus; bet Ģedis met man nesaprotamu brīdinājumu, viņa rokas lido augšā lejā kā neprātīgas, altists dusmīgi nokrekšķina, bet Ģedis plosa melodiju, maucas cauri modālajai improvizācijai, cauri free, aizlaižas tīros gara augstumos, auž vīziju, un piepeši es sajūtu pirmo skatienu; tikai Ģedis spēj radīt šāda spēka ilūziju: pati mūzika skatās uz mani, īdzīgi lūr ar bērnības gadu skatienu, sevī iesūcošo Viļņas ielas skatienu — šī mūzika patiešām ir veltīta man, tā skatās, glūņā, bola un zibsnī uz mani, bet ne tikai uz mani — arī citiem seja satumst un izvaikstās, viens otrs nobijies ķīķerē apkārt, taču drīz sastingst un nokar galvu, viņi ir pamiruši un nobāluši, tāpat kā bāl un cīnās ar nāvi viņu dzīvība, bet mūzika nerimstas, basists nikni dzen naglas man tieši deniņos, viņi jau spēlē trijatā, četratā, piecatā, altsaksis un prāva jaunava spiedz, pārbrēc viens otru, viņi abi ir saķērušies no visas tiesas, acīm redzami viņiem ir jācīnās, es skatos uz viņiem un dzirdu viņus;
- Galma glūņas bijīgi čukst: " Princis Hamlets atnācis...
- Baronkundzīte, svītrainā lapsene, glūņu sastapdama, palecas, kā velnu savā gultā ieraudzījusi.