dulburs
dulburs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dulburs | dulburi |
| Ģen. | dulbura | dulburu |
| Dat. | dulburam | dulburiem |
| Akuz. | dulburu | dulburus |
| Lok. | dulburā | dulburos |
Cilvēks, kas izturas, rīkojas vai runā bez jēgas.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vārdiņu “ dulburs” Kazugane izrunāja ar dīvainu, glāsīgu pieskaņu balsī.
- dulburu, kas gribēja visu, tūlīt un uzreiz.
- Nedosies taču tiem interfrontes dulburiem tāpat vien rokās.
- Jūs taču esat sagūstīti, un tikai tāds dulburs kā tu var to nesaprast.
- Reiz mums vēlā stundā mēģināja piesieties pāris dulburu — tas beidzās bēdīgi.