dirbulis
dirbulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dirbulis | dirbuļi |
| Ģen. | dirbuļa | dirbuļu |
| Dat. | dirbulim | dirbuļiem |
| Akuz. | dirbuli | dirbuļus |
| Lok. | dirbulī | dirbuļos |
1.Cilvēks, kas mēdz nemierīgi izturēties, arī ātri runāt.
2.Tas, kas iet maziem, veicīgiem soļiem.
Avoti: SiV, NeV