dīkacis
dīkacis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | dīkacis | dīkači |
Ģen. | dīkača | dīkaču |
Dat. | dīkacim | dīkačiem |
Akuz. | dīkaci | dīkačus |
Lok. | dīkacī | dīkačos |
Dīkdienis, sliņķis.
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Plikači un dīkacis, sauldega, virpata, patgalvīgs, labesis ( sieviešu dzimtes daudzskaitlinieks), necere, drosvaidži, ruņinieks ( “ Tilde”, protams, atkal izlabo – bruņinieks, tāpat kā alvodu nemitīgi pārvērš alvotā), paļaude, dzēles, glizma ( nu, nav, nav klizma, sasodīts – tas jāpavēsta Kronbergam, viņš ar “ Tildi” kopā dzejo, pārvēršot dusmas smalkos jokos, – glizma ir tās duļķes aizmiglotā skatienā).