cienīgums
cienīgums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | cienīgums | cienīgumi |
| Ģen. | cienīguma | cienīgumu |
| Dat. | cienīgumam | cienīgumiem |
| Akuz. | cienīgumu | cienīgumus |
| Lok. | cienīgumā | cienīgumos |
Vispārināta īpašība → cienīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — zaudējusi jebkuru cienīgumu, es nopīkstēju un no pārestības izstiepu lūpu.
- Nāvē nekāda cienīguma nav, un tas ir fakts.
- Šis bija brīdis, kad Vidvuda seja pieņēma cienīguma pilnu savas varēšanas apzināšanos.
- Kakatrē un Kakakvatro arī ļoti gribēja putraimus, bet lepnums un cienīgums neļāva knābāt.
- Viņš pat it kā paaugās un ieguva cienīgumu, par spīti neskūtajiem vaigiem un netīrajam halātam.