cieņa1
cieņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; tikai formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | cieņa | — |
| Ģen. | cieņas | — |
| Dat. | cieņai | — |
| Akuz. | cieņu | — |
| Lok. | cieņā | — |
1.Attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana; šādas attieksmes izpausme.
Stabili vārdu savienojumiBūt lielā cieņā; būt cieņā.
- Būt lielā cieņā; būt cieņā sarunvaloda — 1. kolokācija Tikt cienītam2. frazeoloģisms Būt ļoti vajadzīgam, daudz pieprasītam
- Turēt cieņā (arī godā) sarunvaloda, frazēma — cienīt; izturēties ar godbijību, ar respektu
2.Morālā vērtība, morālā stāja, arī gods.
3.Savas vērtības, tiesību apziņa; šīs apziņas izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas pamato personības cieņu un neaizskaramību, kas vispirms izpaužas brīvībā.
- Gods un cieņa ir gan krimināltiesiskās, gan civiltiesiskās jurisdikcijas objekts.
- Cilvēka cieņa tiek saistīta arī ar cilvēka kā neatkarīgas personības statusu.
- Rietumvalstu literatūrā ir izteikts viedoklis, ka cieņai ir divas nozīmes.
- Kārtas piederība lielā mērā noteica arī goda un cieņas aizskaršanas iespējas.