aizvilnīt
aizvilnīt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizvilnīju | aizvilnījam | aizvilnīju | aizvilnījām | aizvilnīšu | aizvilnīsim |
| 2. pers. | aizvilnī | aizvilnījat | aizvilnīji | aizvilnījāt | aizvilnīsi | aizvilnīsiet, aizvilnīsit |
| 3. pers. | aizvilnī | aizvilnīja | aizvilnīs | |||
Pavēles izteiksme: aizvilnī (vsk. 2. pers.), aizvilnījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizvilnījot (tag.), aizvilnīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizvilnītu
Vajadzības izteiksme: jāaizvilnī
1.Attālināties ar viļņveida kustībām; aizviļņot.
2.apvidvārds Ātri aizbraukt.
Avoti: LLVV, MiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pāri pūlim aizvilnīja dievbijīga nopūta, bet šur un tur atskanēja histēriski iekliedzieni.
- Nekur vairs nemanīja dzīvžogus; apkārt pletās vien akmeņaina, nelīdzena zeme, kas, nosēta ložņājošiem krūmiem, aizvilnīja pār lielāku un mazāku uzkalnu mugurām līdz pašai pamalei.
- Reizēm, smaržodams pēc mārtiņrozēm un trūdiem, Karlīnai pavisam tuvu garām aizvilnīja kāds velis kā skaidri jaušams miglas sabiezējums, un tad viņa domāja – vai tik tas nav pats fon Mēreštrands.
- * Ogrē atver Ulda Prancāna dzejoļu krājumu " Laika aizvilnī" Uldis atklāja, ka viņa ikdienā iecienītas ir garas pastaigas pa mežu.
- Dēvida acu priekšā aizvilnīja tas, ko viņš bija stāstījis šim jauneklim tur, tālajā Turaidā, un viņš nešaubījās, ka Sviltis jau gatavo savu zemi un cilvēkus Nenovēršamajam.