aizsprūst
aizsprūst 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizsprūstu | aizsprūstam | aizsprūdu | aizsprūdām | aizsprūdīšu | aizsprūdīsim |
| 2. pers. | aizsprūsti | aizsprūstat | aizsprūdi | aizsprūdāt | aizsprūdīsi | aizsprūdīsiet, aizsprūdīsit |
| 3. pers. | aizsprūst | aizsprūda | aizsprūdīs | |||
Pavēles izteiksme: aizsprūsti (vsk. 2. pers.), aizsprūstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizsprūstot (tag.), aizsprūdīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizsprūstu
Vajadzības izteiksme: jāaizsprūst
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Man kakls aizsprūdis, ka ne norīt, ne vairs parunāt.
- Pavasarī, kad bijuši lieli sniegi, kad ledus kaut kur aizsprūst,
- Uz visiem ceļiem bija briesmīgi mašīnu aizsprūdi.
- Es vēršos pie tevis ne jau tāpēc, ka tu man būtu īpaši labs draugs, cerēsim, ka mēs reiz par tādiem kļūsim, — vienkārši pie kāda taču ir jāvēršas, jo citādi es tūlīt atkal aizsprūdīšu, es nespēju runāt tukšumā, runāt nekam.