aizžņaugties
aizžņaugties atgriezenisks 1. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizžņaudzos | aizžņaudzamies | aizžņaudzos | aizžņaudzāmies | aizžņaugšos | aizžņaugsimies |
| 2. pers. | aizžņaudzies | aizžņaudzaties | aizžņaudzies | aizžņaudzāties | aizžņaugsies | aizžņaugsieties, aizžņaugsities |
| 3. pers. | aizžņaudzas | aizžņaudzās | aizžņaugsies | |||
Pavēles izteiksme: aizžņaudzies (vsk. 2. pers.), aizžņaudzieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizžņaudzoties (tag.), aizžņaugšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizžņaugtos
Vajadzības izteiksme: jāaizžņaudzas
Refl. → aizžņaugt; tikt aizžņaugtam.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- No šī brīnišķā skaistuma man aizžņaudzās rīkle un acis pieskrēja asarām.
- Man aizžņaudzas kakls, kad ieraugu, ko no viņiem pataisa.
- Eklērs juta kaklu aizžņaudzamies – tik spēja līdzjūtība viņu pārņēma! «
- Varbūt tāpēc Egidija nesāka kliegt, vai varbūt bija vienkārši aizžņaugusies balss?
- Kāds mani tik spēcīgi parāva aiz kapuces, ka man gandrīz aizžņaudzās rīkle.