Paplašinātā meklēšana

Meklējam g. p. m. ē..

Vārdos nav.

Atrasts vārdu savienojumos (1):

g. p. m. ē.

Atrasts skaidrojumos (183):

Amenemhets I 12. dinastijas dibinātājs, valdīja ap 2000.-1969. g. p. m. ē.
Amenemhets III 12. dinastijas faraons, valdīja ap 1850.-1800. g. p. m. ē.
Amenhoteps IV 18. dinastijas faraons, valdīja 1372.-1354. g. p. m. ē., ieviesa dieva Atona kultu, pieņēma vārdu Ehnatons (Atona kalps).
Amenhoteps III 18. dinastijas faraons, valdīja ap 1455.-1419. g. p. m. ē., viņa laikā uzbūvēts Amona-Ra templis Luksorā.
agro metālu laikmets aizvēstures periods, kas aptver bronzas laikmetu (1500.-500. g. p. m. ē.) un senāko dzelzs laikmetu (500. g. p. m. ē. - 1. gs.)
Sārnates apmetne akmens laikmeta dzīvesvieta tagadējā Užavas pagastā, \~500 m uz austrumiem no Sārnates ciema, bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.)
pelasgi Antīkajos nostāstos minētie Senās Grieķijas pirmiedzīvotāji, kurus ap 2000. g. p. m. ē. pakļāvušas grieķu ciltis un vēlāk asimilējušas.
Partenons Antīks arhitektūras piemineklis Atēnu Akropolē. Atēnas templis, celts 447.-438. g. p. m. ē.
Artakserkss Arhemenīdu dinastijas valdnieks Persijā 465.-424. g. p. m. ē., iznīcināja Atēnu floti Nīlas deltā (454. g. p. m. ē.), noslēdza mieru ar grieķiem 449. g. p. m. ē.
Ašurbanipals Asīrijas valdnieks (Ashurbanipal; 685. g. - ap 627. g. p. m. ē.); ar militāriem un diplomātiskiem līdzekļiem centās saglabāt Asīrijas valsti.
Aristeids Atēnu politiķis ("Aristeidēs", \~530.-468. g. p. m. ē.), komandēja kauju pie Maratonas (490. g.), piedalījas Dēlas savienības dibināšanā.
Alkibiāds Atēnu politiķis un karavadonis (Alkkibiadēs, ap 450.-404. g. p. m. ē.), darbojies gan Atēnās, gan Spartā, pazīstams ar savu apdāvinātību un pievilcību, nodevību un bramanīgo izturēšanos.
Staldzenes depozīts atrasts 2001. g. Ventspils nomalē, Staldzenes stāvkrasta kāpās, tajā ir 174 bronzas priekšmeti vai to fragmenti (kopējā masa 5,6 kg), lielākais bronzas laikmeta depozīts Latvijas teritorijā, priekšmeti izgatavoti bronzas laikmeta beigās (ap 800-600 g. p. m. ē.) un ir raksturīgi Skandināvijai, lielākā daļa nolietotas salauztas rotaslietas - aproces (arī 25 viju spirālaproce), kaklariņķi, rotadatas, sakta u. c.
Kaldabruņas pilskalns atrodas Jēkabpils novada Rubenes pagastā, \~2 km uz dienvidaustrumiem no Kaldabruņas, tas ir savrups 8-13 m augsts paugurs, noapaļota piecstūra formas plakums, ko dažus metrus zemāk apliec terase, bijis apdzīvots 1. gt p. m. ē. un mūsu ēras sākumā
Lubānes pilskalns atrodas Krāslavas novadā, Dagdas dienvidrietumu daļā, starp Daugavpils ielu un Luboneņa ezeru, ir 15 m augsts paugura dienvidaustrumu gals, plakums \~50 x 40 m, domājams, ka bijis apdzīvots no \~1500 g. p. m. ē. līdz 4. gs.; Lapsu kalns; Priežu kalns
tautas tribūns augstākā plebeju vēlētā amatpersona senajā Romā (no 494. g. p. m. ē.), kam bija tiesības uzlikt aizliegumu (veto) senāta rīkojumiem; uz gadu tika ievēlēti divi, vēlāk - četri un desmit tribūni; tribūnu persona bija neaizskarama; impērijas periodā zaudēja savu nozīmi
Ezra Babilonijas trimdas laika rakstu mācītājs, kuru Persijas valdnieks ar pavēli nosūtīja uz Jeruzalemi reformēt reliģiju; 458. g. p. m. ē. aizsāka jūdu ticības attīrīšanas procesu, kā arī pasludināja Toru par galveno autoritāti jūdu dzīvē.
Hammurapi Babilonijas valdnieks (1792.-1750. g. p. m. ē.).
bezripas Bezripas keramika - keramika, kas izgatvota bez podnieka ripas palīdzības, Latvijas teritorijā bija vienīgais keramikas veids no 4500. g. p. m. ē. līdz 10. gs beigām.
Baltazars Bībelē - Dāniēla grāmatā - aprakstītas dzīres Baltazara, Babilonijas pēdējā valdnieka, pilī. Dzīru laikā uz pils sienām parādījās noslēpumaini vārdi: "Menē, menē, tekēl ūparsīn", ko Dāniēls izskaidroja kā Baltazara un viņa valsts bojāejas pareģojumu; persieši Kīra II vadībā ieņēma Babiloniju un nogalināja Baltazaru 539. g. p. m. ē.
Debora Bībeles personāžs, ebreju tiesnese un praviete, kurai ap 1150. g. p. m. ē. izdevās apvienot senebreju ciltis Palestīnas iekarošanai cīņā pret kanaāniešiem.
pindarisks Cildens, svinīgs; tāds, kas līdzīgs grieķu dzejniekam Pindaram (miris 441. g. p. m. ē.).
van Cilts vadonis Senajā Ķīnā; valdnieka apzīmējums no 16. gs. p. m. ē., arī valdnieka ģimenes locekļu apzīmējums sākot no \~200. g. p. m. ē.
tetradrahma Četru drahmu monēta Atikas-Atēnu valstī, kalta 165.-164. g. p. m. ē.
paugurbūvnieki Dažādas Ziemeļamerikas indiāņu ciltis, kas aptuveni no 300. g. p. m. ē. cēlušas zemes uzkalnus gan māju būvei, gan tempļiem, gan apbedījumiem.
Dekapole Desmit neatkarīgu pilsētu savienība Ziemeļpalestīnā un Austrumjordānijā (63. g. p. m. ē. - apmēram 200. g.).
Jūdeja Dienvidizraēla (Dienvidu valsts) pēc valsts sadalīšanas pēc ķēniņa Zālamana nāves ap 930. g. p. m. ē.
Parsva Džainisma dibinātājs, kurš piedzima valdnieka ģimenē ap 850. g. p. m. ē., vēlāk atteicās no troņa un kļuva par askētu, līdz beidzot sasniedza gudrību; tiek uzskatīts par divdesmit otro tīrthankaru.
Bābeles gūsts Ebreju piespiedu uzturēšanās Babilonijā 597.-539. g. p. m. ē., kad Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars II un daļu ebreju aizveda uz Bābeli.
tektozagi Gallu cilts, kas ap 300 g. p. m. ē. no Gallijas pārgāja uz Mazāziju pa ceļam izlaupot Delfus; vēlāk tos pakļāva romieši.
Hēsiods Grieķu dziesminieks ("Hēsiodos"; ap 700. g. p. m. ē.), poēma heksametrā "Darbi un dienas", eposā "Teogonija" aprakstīta sengrieķu dievu ģenealoģija, kā arī pasaules radīšanas process.
hellēnisms grieķu kultūras attīstības periods spēcīgā Tuvo Austrumu tautu kultūras ietekmē Vidusjūras austrumdaļas, Priekšāzijas un Melnās jūras zemēs no Maķedonijas Aleksandra karagājienu laika (334.-324. g. p. m. ē.) līdz 30. g. p. m. ē.
Hērostrats Grieķu kurpnieks, kurš 356. g. p. m. ē. nodedzināja Artemīdas templi Efesā, lai kļūtu slavens un nemirstīgs.
kimbri Ģermāņu ciltis, kas dzīvoja Jitlandes pussalas ziemeļos 2. gs. b. p. m. ē. virzījās uz dienvidiem un 102. g. p. m. ē. ieņēma Itālijas ziemeļdaļu; 101. g. p. m. ē. romieši sakāva pie Vercelli pilsētas (starp Turīnu un Milānu).
tenkteri Ģermāņu tauta, kas mēģināja kopā ar usipetiem 55 g. p. m. ē. ienākt Gallijā, bet cieta sakāvi no Cēzara; 3. gs. sakusa kopā ar frankiem.
Ptolemaji Hellēnistiskās Ēģiptes valdnieku dinastija (305.-30. g. p. m. ē.).
tigurini Helvetu cilts, kas 107. g. p. m. ē. kopā ar kimbriem un teitoņiem iebruka Gallijā un sakāva romiešus, bet 58. g. p. m. ē. tos sakāva un iznīcināja Cēzars.
kantabrieši Ibēriešu cilts, kas dzīvoja no Ebras iztekas līdz Spānijas ziemeļu piekrastei un ilgi pretojās romiešiem, kam pakļauti tika Augusta laikā (29.-25. un 22.-19. g. p. m. ē.).
ibērieši Ibērijas pussalas pirmiedzīvotāji, ap 1000 g. p. m. ē., kuru tuvākie pēcnācēji ir baski.
luzitāņi Ibēru cilts, dzīvoju Pireneju pussalas DR (tagadējās Portugāles lielākā daļa), ko 61. g. p. m. ē. pakļāva romieši un ap 15. g. p. m. ē. šajā teritorijā tika izveidota Romas province Luzitānija.
rakstu mācītāji ierēdņi, kuri organizēja jūdu kopienas reliģisko dzīvi pēc Babilonijas trimdas (597.-538. g. p. m. ē.)
Ovidijs Ievērojams antīkās pasaules romiešu dzejnieks (43. g. p. m. ē. - 17. g. m. ē.), sacerējis liriskus un episkus dzejojumums, t. sk. "Mīlas māksla" ("Ars amatoria") un episko "Metamorfozes", kas sniedzas no pasaules radīšanas līdz ķeizara Augusta laikiem.
Mahāvīra Ievērojams džainisma skolotājs, kas pēc tradīcijas dzīvojis 599.-527. g. p. m. ē.; viņš vērsās pret kastu sistēmu un centās izplatīt savu mācību brahmaņu vidū; pēdējos dzīves gadus pavadīja pilnīgi kails un septiņdesmit divu gadu vecumā pakļāva sevi bada nāvei.
Mahābhārata Indiešu eposs, sanskritā rakstītās literatūras vecākais un nozīmīgākais darbs (ap 300. g. p. m. ē. - 300. g.); sastāv no 18 grāmatām jeb dziesmām; hinduisma svētie raksti.
Persija Irānas nosaukums līdz 1935. gadam; kā neatkarīga vergturu valsts pastāvēja 550.-330. g. p. m. ē., neatkarību atkal ieguva 1918. g.
Jehus Israēlas ķēniņš ap 845.-818. g. p. m. ē, kura "darbu" dēļ radies teiciens "trako kā Jehus" (Bībele, 2. Ķēniņu grāmata, 9.-10. nodaļa).
Dāvids Izraēlas un Jūdejas valsts valdnieks (11. gs. beigas -ap 950. g. p. m. ē.); iekaroja seno kanaāniešu pilsētu Jeruzalemi, kas kļuva par valsts galvaspilsētu; Dāvids ebreju folklorā attēlots kā drosminieks, kas uzvarējis milzi Goliātu.
Jūda Makabejs Izraēlas vadonis karā pret sīriešiem, 165. g. p. m. ē. iekaroja Jeruzalemi.
Solomons Izraēlas-Jūdejas valsts valdnieks (arī Zālamans, no 965. g. p. m. ē.), valdnieka Dāvida dēls, kas bijis izslavēts ar savu neparasto gudrību; pēc leģendas - dažu Vecās Derības grāmatu autors.
Babilonijas gūstniecība jūdu izvešana uz Babiloniju un uzturēšanās tur pēc Jeruzalemes izpostīšanas 597. un 587. g. p. m. ē. (atgriešanās no gūsta no 538. g. p. m. ē.); eksils
mamertīni Kara algādži, gk. no Kampanijas, kurus līga Sirakūzu tirāns Agatokls līdz 289. g. p. m. ē., kad tika atlaisti un sāka laupīt līdz tika sakauti 265. g. p. m. ē.
galati Ķeltu ciltis, kas 278. g. p. m. ē. caur Balkānu pussalu iebruka Mazāzijā un 46 gadus postīja tās rietumu daļu.
allobrogi Ķeltu cilts Narbonas Gallijas Ziemeļu daļā, 121. g. p. m. ē. cilti pakļāva Roma.
Šuņs Ķīnas mītu personāžs - jau 6.-4. gs. p. m. ē. par viņu izveidojās priekšstats kā par ideālu valdnieku, kas valdījis 2255.-2206. g. p. m. ē.
Džuandzī Ķīniešu daoistu skolotājs (dzīvoja ap 370.-300. g. p. m. ē.), kurš slavināja dabisku dzīvesveidu un vērsās pret konfūcisma konvencijām, akcentēja garīgas disciplīnas nepieciešamību, kas ved uz meditāciju, uz bezformas dao.
Konfūcijs Ķīniešu domātājs (551.-479. g. p. m. ē., ķīniešu val. Kun Fudzi jeb "skolotājs Kuns"), kurš kā skolotājs mācīja visus, kas to vēlējās, neraugoties uz šo cilvēku mantisko stāvokli; viņa idejas un mācības kļuva par sociālās ētikas sistēmas pamatu, kam bija liela ietekme uz Ķīnas sabiedrības attīstību.
Mendzi Ķīniešu filozofs (ap 371.-289. g. p. m. ē.), kurš paplašināja un attīstīja Konfūcija mācību, uzskatīja, ka pasaules pamatā ir morāla kārtība un zināšanas par šo kārtību var iegūt meditācijas ceļā.
Houdzi ķīniešu mitoloģijā - kultūrvaronis, kurš tiek uzskatīts par senlaiku džou cilts pirmsenci, no viņa sākas "prosas ēdāju" džou tauta, kas 1122. g. p. m. ē. iekaroja Ķīnu.
Lao-Dzi Ķīniešu mitoloģijā - leģendārais daoisma pamatlicējs un grāmatas "Daodedziņ" autors, ap 550. g. p. m. ē. iecelts dievu kārtā.
Milzukalns Lielpaugurs Ziemeļkursas augstienes Vanemas paugurainē, Smārdes pagastā, absolūtais augstums - 113,8 m vjl., relatīvais augstums - 57 m dienvidu nogāzē, 45 m rietumu nogāzē, virsotni aizņem pilskalns, tā plakums - trīsstūrveida ar noapaļotiem stūriem (lielākais platums - 57 m), atrastās senlietas attiecināmas uz 1. gt p. m. ē.
agrārlikumi Likumi, kas noteica Romas publisko zemju sadalīšanas un lietošanas kārtību 486.-111. g. p. m. ē.
Akcijs Lūcijs Akcijs (Lucius Accius; 170. - ap 90. g. p. m. ē.) - romiešu dramaturgs.
diadohi Maķedonijas Aleksandra karavadoņi, kuri pēc viņa nāves (323. g. p. m. ē.) sadalīja impēriju vairākās valstīs.
Kasandrs Maķedonijas valdnieks (306.-298. g. p. m. ē.), karavadonis, diadohs.
Aleksandrs Lielais Maķedonijas valdnieks (no 336. g. p. m. ē.; arī Maķedonijas Aleksandrs, 356.-323. g. p. m. ē.), uzsāka karu pret Persiju, kuru pakļāvis devās tālāk un 327. g. p. m. ē. sasniedza Indas upi, miris Babilonā 33 g. vecumā.
Ašoka Maurju dinastijas valdnieks Senajā Indijā (Ashoka; 304.-232. g. p. m. ē.; valdnieks no 268. g.); apvienoja Indiju, Afganistānu un Pakistānu; ieviesa budismu.
Anšana Maza valstiņa, kas atradās Persijas dienvidrietumos, kuras tronī 559. g. p. m. ē. kāpa Kīrs, kas nākamo 20 gadu laikā iekaroja Mēdiju, Līdiju un Babiloniju tā izveidojot tajā laikā pasaulē lielāko impēriju.
neolītiskā revolūcija medības, zveju, barības augu vākšanu sāka nomainīt zemkopība un lopkopība (9000.-8000. g. p. m. ē.); pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību
Džuaņsjui mītisks Ķīnas valdnieks, ziemeļu pavēlnieks, Huandi pēctecis un augstākās varas mantinieks, konfūcieši viņu uzskatīja par ideālu valdnieku, kas valdījis 2514.-2436. g. p. m. ē.
jehovists Mozus grāmatas autors, kas ap 650. g. p. m. ē. sastrādājis kopā jahvistu un elohistu rakstus.
Arkaima nocietināta arheoloģiskā vieta Krievijā (_Arkaim_), kas datēta ar 2150.-1650. g. p. m. ē., pieder Sintashta kultūrai, atrodas Dienvidu Urālu stepē, Čeļabinskas apgabala dienvidu daļā
Aleksandrija ostas pilsēta Ēģiptē (_Al Iskandarīyah_) pie Nīlas deltas, ko dibināja Maķedonijas Aleksandrs 332. g. p. m. ē., 3770500 iedzīvotāju (2005. g.)
Parta Partas valsts - sena vergturu valsts uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Kaspijas jūras 250. g. p. m. ē. - 224. g. m. ē.
Ahemenīdi Persijas valdnieku dinastija 558.-330. g. p. m. ē.
pentēkontaetija Piecdesmit gadu laiks grieķu vēsturē starp persiešu kariem un Peloponnēsas karu (480.-431. g. p. m. ē.).
Vagaršapata Pilsēta Armēnijā (armēņu: Վաղարշապատ), Armaviras marzā, 46500 iedzīvotāju (2011. g.), dibināta 685. g. p. m. ē.; 1945.-1995. g. saucās Ečmiadzina (Էջմիածին).
Brēgenca pilsēta Austrijā (_Bregenz_), Forarlbergas federālās zemes administratīvais centrs, piestātne Bodenezera austrumu krastā, 28000 iedzīvotāju (2014. g.), dibināta kā romiešu cietoksnis "Brigantium" 15. g. p. m. ē.
Antiba pilsēta Francijā (_Antibes_), Provansas-Alpu-Azūra Krasta reģiona Piejūras Alpu departamentā, 74100 iedzīvotāju (2010. g.), dibinājuši grieķi 300 g. p. m. ē.
Aņjana pilsēta Ķīnā (_Anyang_), Henaņas provincē, 570800 iedzīvotāju (2002. g.), ap 1500.-1000. g. p. m. ē. bija Šanu valsts galvaspilsēta
Sjaņjana Pilsēta Ķīnā ("Xianyang"), Šaaņsji provincē, 540800 iedzīvotāju (2002. g.), Ķīnas galvaspilsēta Cinu dinastijas laikā (221.-207. g. p. m. ē.).
Koimbra Pilsēta Portugālē ("Coimbra"), Mondegas labajā krastā, apgabala administratīvais centrs, 143400 iedzīvotāju (2011. g.), pilsētas tiesības kopš 200. g. p. m. ē.
Braga Pilsēta Portugāles ziemeļos ("Braga"), apgabala administratīvais centrs, 181500 iedzīvotāju (2011. g.), 12. gs. katedrāle, pilsētas tiesības kopš 20. g. p. m. ē.
Tigranokerta Pilsēta senajā Armēnijā, uz dienvidrietumiem no Vana ezera, tagadējā Farkinas ciemata vietā (Turcujā), senās Armēnijas galvaspilsēta Tigrana II valdīšanas laikā, dibināta 77. g. p. m. ē., romieši to nopostīja 69. g. p. m. ē.
Abdera Pilsēta senlaiku Trāķijā, kuras iedzīvotāji izcēlās ar savu naivumu, no 352. g. p. m. ē. līdz mūsu ēras sākumam piederēja maķedoniešiem, pēc tam romiešiem.
Augsburga pilsēta Vācijā (_Augsburg_), Bavārijas federālajā zemē, 276500 iedzīvotāju (2013. g.), dib. 15. g. p. m. ē., 1276.-1805. brīvpilsēta
Atēnas pilsētvalsts Atikā Senajā Grieķijā, kas izveidojās \~9. gs. p. m. ē., piedzīvoja uzplaukumu \~6.-5. gs. p. m. ē., 146. g. p. m. ē. iekaroja Roma.
Dēlas savienība pirmā Atēnu piejūras pilsētu un Egejas jūras salu savienība, kas tika nodibināta 478. g. p. m. ē., lai apvienotu polisas cīņā pret Persiju; sapulces notika Dēlas salā Apollona templī; likvidēta 404. g. p. m. ē.
Augusts Pirmā Romas imperatora tituls, kurš sākotnēji bija pazīstams kā Oktaviāns un valdīja no 31. g. p. m. ē. līdz m. ē. 14. gadam; jau dzīves laikā tika pasludināts par dievu un pēc viņa nāves tika pielūgts visā valstī.
Rigvēda Pirmais zināmais indiešu literatūras piemineklis, gk. reliģisku himnu krājums; vēdu senākā, nozīmīgāk daļa; sacerēta starp 1500. un l300. g. p. m. ē., nozīmīgs avots senindiešu vēstures un mitoloģijas izpētei.
dravīdi Pirmsāriešu civilizācija Indas ielejā, ko ap 2000. g. p. m. ē. iznīcināja āriešu iekarotāji un notika izceļošana uz Indijas dienvidiem.
olimpiskās spēles populārākie svētki Senajā Grieķijā; pirmās spēles notika 776. g. p. m. ē., tās rīkoja Olimpijā (sengrieķu pilsēta Peloponēsas pussalas ziemeļrietumu daļā) un pēc tam katru 4. gadu līdz 394. gadam (pavisam 293 reizes), kad Romas imperators Feodosijs I tās aizliedza
Lisabona Portugāles Republikas galvaspilsēta (portugāļu valodā "Lisboa") un apgabala centrs, atrodas pie Težu ("Tejo") estuāra, 15 km no Atlantijas okeāna, 547600 iedzīvotāju (2011. g.), pilsētas tiesības kopš 800. g. p. m. ē.
Jona Pravietis Vecajā Derībā, Jonas grāmatas (uzrakstīta ap 400. g. p. m. ē.) galvenā persona (saukts arī Jonass), plaši pazīstams viņa piedzīvojums, par nepaklausību Dievam nonākot valzivs vēderā ("Jonass valzivs vēderā").
Priesteru kodekss priesteru sacerēts pēceksila raksts (570.-450. g. p. m. ē.), kas tiek uzskatīts par vienu no Pentateiha avotiem
Lukrēcijs Romiešu dzejnieks un filozofs (ap 100.-55. g. p. m. ē.), kurš savā poēmā "Par lietu dabu" izklāstīja epikūrisma materālistiskās un racionālistiskās doktrīnas.
Antonijs Romiešu politiķis un karavadonis Marks Antonijs ("Antonius", ap 82.-30. g. p. m. ē.), Cēzara piekritējs, vēlāk Oktaviāna sāncensis cīņā par varu.
ražotājsaimniecība Saimniekošanas veids, kad uzturlīdzekļus ieguva, nevis pārtiku vācot, bet to ražojot, zemkopība un lopkopība kļūst par galveno iztikas avotu. Dažādās zemēs tās rašanās laiki ir dažādi - ap 7000-5000. g. p. m. ē.
haldieši Semītu ciltis, kas dzīvoja Persijas jūras līča ziemeļrietumu piekrastē (1. gt. 1. puse p. m. ē.); 626.-538. g. p. m. ē. Babilonā izveidoja Jaunbabilonijas valsti.
amorieši Semītu klejotāju cilšu grupa, kas 24.-16. gs. p. m. ē. dzīvoja Sīrijas un Mezopotāmijas stepēs; ap 1894. g. p. m. ē. nodibināja Babilonijas valsti; pakāpeniski asimilējās.
Nainiekstes apmetne sena dzīvesvieta Nainiekstes labajā krastā pie tās ietekas Abainē, bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.)
Moricsalas apmetne sena dzīvesvieta Usmas ezera Moricsalā, ierīkota nelielā reljefa pacēlumā pie Kalviņu mājām, datējama ar vēlo mezolītu (5400-4500 g. p. m. ē.)
Pantenes apmetne sena dzīvesvieta Valmieras novada Sēļu pagastā, Rūjas labajā krastā, atrasti krama un kvarca rīki un šķilas, kā arī ķemmes-bedrīšu keramikas trauku lauskas, domājams, ka bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.)
amaleķieši Sena klejotāju tauta Dienvidpalestīnā, tuksnešainā apgabalā dienvidaustrumos no Nāves jūras, bieži iebruka Kanaānas zemē, līdz tika iznīcināti ap 700 g. p. m. ē.
Harapas kultūra sena kultūra Indostānas ziemeļrietumu daļā, līdzenumā ap Indas upi, ap 2500.-1500. g. p. m. ē.; izrakumos atsegtas Harapas, Mohendžodaro un Lotalas drupas; piktogrāfiskais raksts nav atšifrēts
Tēbas Sena pilsēta Augšēģiptē, kas bija apvienotās Ēģiptes galvaspilsēta \~2200.-1500. g. p. m. ē. un savos ziedu laikos pletās abos Nīlas krastos aptuveni tur, kur tagad Karnaka un Luksora.
Harapa Sena pilsēta Indostānas ziemeļrietumu daļā, kas pastāvējusi ap 2500.-1500. g. p. m. ē.
Knosa Sena pilsēta Krētas salas ziemeļu daļā (Grieķija), viens no Egejas kultūras centriem, 22.-16. gs. p. m. ē. tā bija liela pilsēta, Krētas valsts galvaspilsēta; izpostīja zemestrīce (ap 1470. g. p. m. ē.) un ugunsgrēks (ap 1380. g. p. m. ē.).
Dēla Sena pilsēta tāda paša nosaukuma salā Egejas jūrā, liels sengrieķu tirdzniecības un reliģiskais centrs, nopostīta 85. g. p. m. ē.
Antiohija Sena pilsēta, dibināta 300. g. p. m. ē. kā seleikīdu galvaspilsēta, 63. g. p. m. ē. nonāca romiešu pārvaldībā, kā tranzītceļš uz austrumiem un grieķu kultūras centrs tā kļuva par vienu no Vidusjūras valstu lielākajām pilsētām (šeit tika nodibināta pirmā kristīgā draudze ārpus Palestīnas), tās vietā tagad atrodas Turcijas pilsēta Antakja.
kvinārijs Sena romiešu sudraba monēta, masa - 2,27 g, no 269. g. p. m. ē. līdz 3. gs. mūsu ērā.
Asīrija Sena valsts tagadējās Irākas teritorijā, kas sāka veidoties ap 20. gs. p. m. ē., lielāko uzplaukumu sasniedza ap 9.-7. gs. p. m. ē., bet ap 600. g. p. m. ē. to sagrāva Babilonija un Mēdija.
Galatija Sena zeme Mazāzijā (ap tagadējo Ankaru), nosaukums pēc galatu ciltīm, 25. g. p. m. ē. kļuva par romiešu provinci.
olimpiāde Senajā Grieķijā arī laika skaitīšanas vienība (ieviesa 294. g. p. m. ē.) līdz 394. g., kad olimpiskās spēles tika aizliegtas.
Armavira Senarmēņu Airarata valsts galvaspilsēta un reliģiskais centrs (_Armavir_), pastāvēja no IV gs p. m. ē. līdz V gs m. ē.
Hatšepsuta Senās Ēģiptes faraone (mirusi 1468. g. p. m. ē.), viņas valdīšanas laiks bija mierīgs, templis Deirelbahrī.
kasieši Senas kalniešu ciltis, 2.-1. gt. p. m. ē. dzīvoja Zāgrosa kalnos (Irānas R daļā), etniskā piederība nav noskaidrota, minēti līdz 324. g. p. m. ē.
reti Senas ķeltu-illīriešu ciltis, kas dzīvoja Alpos; 15 g. p. m. ē. pakļāva romieši.
Belgika Senās Romas province, izveidota 16. g. p. m. ē. beļģu apdzīvotajā teritorijā, bet 5. gs. to iekaroja franki.
pūniešu kari Senās Romas un Kartāgas kari (264.-146. g. p. m. ē.) par kundzību Vidusjūrā.
samnītu kari Senās Romas un samnītu vadītās itāļu cilšu savienības kari (343.-341., 327.-304., 298.-290. g. p. m. ē.).
Hipokrats Sengrieķu ārsts (ap 460.-377. g. p. m. ē.), klīniskās medicīnas pamatlicējs; nodalījis galvenos temperamentu tipus; viņam piedēvēts t. s. ārsta zvēresta teksts.
Aristofans Sengrieķu dramaturgs (Aristophanēs; ap 445. g. - 385. g. p. m. ē.), komēdijas žanra pamatlicējs.
Aishils Sengrieķu dramaturgs, traģēdijas žanra pamatlicējs ("Aeschylus"; ap 525. - ap 456. g. p. m. ē.); Eshils.
Eshils Sengrieķu dramaturgs, traģēdijas žanra pamatlicējs ("Aeschylus"; ap 525.-ap 456. g. p. m. ē.); Aishils.
Anakreonts Sengrieķu dzejnieks ("Anacreon", 570.-488. g. p. m. ē.), īpaši pazīstams ar savu mīlas un dzīru liriku, no viņa vārda radies apzīmējums "anakreontisks".
Arhilohs Sengrieķu dzejnieks (Archilochus; ap 680. g. - 645. g. p. m. ē.).
Anaksimandrs Sengrieķu filozofs ("Anaximander", ap 610.-546. g. p. m. ē.).
Anaksimens Sengrieķu filozofs ("Anaximenes of Miletus", ap 558. - ap 525. g. p. m. ē.).
Antistens Sengrieķu filozofs ("Antisthenes; ap 435. - ap 370. g. p. m. ē.).
Platons Sengrieķu filozofs (427.-347. g. p. m. ē.), Sokrata skolnieks, mācīja teoriju par formām jeb idejām, kas ir ikdienas pieredzē doto parādību mūžīgie pirmtēli; pāri visam stāv Labā ideja, kas visām citām idejām piešķir vienotību un vērtību.
Sokrats Sengrieķu filozofs (469.-399. g. p. m. ē.), skolotājs un Platona audzinātājs, mācīja jautājumu un atbilžu metodi, kuras uzdevums bija gūt konsekventu un racionālu atbildi un līdz ar to nonākt pie universālas patiesības; notiesāts uz nāvi par jaunatnes samaitāšanu un svešu dievu ieviešanu.
Aristips Sengrieķu filozofs (Aristipus; ap 435. g. - 356. g. p. m. ē.).
Aristotelis Sengrieķu filozofs un zinātnieks (Aristotle; 384.-322. g. p. m. ē.), Platona skolnieks, sarakstījis ap 170 darbu dažādās zinātnes nozarēs.
Pitagors Sengrieķu filozofs, mūziķis un matemātiķis (dzīvoja ap 570.-500. g. p. m. ē.), kurš mācīja, ka realitātes pamats ir skaitlis un ka matemātika sniedz ieskatu neredzamajā pasaulē; viņš mācīja par reinkarnāciju un ievēroja stingru veģetārismu.
filipika Sengrieķu oratora Dēmostena apsūdzības runa (4. gs. p. m. ē.) pret Maķedonijas valdnieku Filipu II (katra no daudzām); Cicerona kritiskās runas (44 .- 43. g. p. m. ē.) pret Marku Antoniju.
Sparta Sengrieķu polisa Lakonijā, kas izveidojās 9. gs. p. m.ē., no 6. gs. p. m. ē. - valsts, 27. g. p. m. ē. - iekļauta Senās Romas Ahajas provincē.
Pirrs Sengrieķu valdnieks, kurš 279. g. p. m. ē. izcīnīja uzvaru pār romiešiem, ciešot smagus zaudējumus.
Biants Sengrieķu valstsvīrs (Bias of Priene; ap 625. g. - ap 540. g. p. m. ē.), viens no Senās Grieķijas septiņiem gudrajiem.
Arhimēds Sengrieķu zinātnieks (287.-212. g. p. m. ē.).
umbri Senitāļu ciltis Itālijas ziemeļu un vidusdaļā, ko ap 3.-2. gs p. m. ē. pakļāva romieši un vēlāk asimilēja latīņi.
sabīņi Senitāļu ciltis, kas apdzīvoja plakankalni uz Z no Latijas, ap 290. g. p. m. ē. romieši tos pakļāva; 268 g. p. m. ē. tie ieguva Romas pilsoņu tiesības un vēlāk romanizējās.
Albalonga Seno latīņu galvenā pilsēta Itālijā ("Alba Longa"), dibinājis viens no Eneja dēliem, ap 600. g. p. m. ē. to izpostījuši romieši.
Timgada Senpilsēta Alžīrijas ziemeļaustrumos ("Timgad"), ko dibinājis Trajāns 100. g. p. m. ē., no VII gs. - drupas.
Teišebaini Senpilsēta Armēnijā, Erevānas tuvumā, Urartu cietoksnis, pilsēta VII gs. - VI gs. sāk. p. m. ē., \~585 g. p. m. ē. vietējās un skitu ciltis to sagrāva.
Mikēnas Senpilsēta Grieķijā, Peloponesā, viens no senās Krētas-Mikēnu kultūras (III gt. vidus - II gt. p. m. ē.) galvenajiem centriem, nopostīta 470. g. p. m. ē.
Mohendžodara Senpilsēta Indas ielejas dienvidos ("Mohenjo-Daro"), Pakistānā, viens no senās Harapas kultūras (2500.-1500. g. p. m. ē.) lielākajiem centriem, arheoloģiskos izrakumos atklāti 7 dažādu periodu slāņi, aizsargmūri ar torņiem, ielu tīkls taisnstūra plānojumā, 2-3 stāvu dzīvojamās mājas u. c. celtnes.
Pasargadas Senpilsēta Irānas dienvidos ("Pasargadae"), Farsā, dibināta ap 550. g. p. m. ē., Ahemenīdu agrīnā galvaspilsēta, tagad drupas, Kīra pils fragmenti un kapenes, ugunspielūdzēju svētnīcas (torņa) drupas.
Persepole Senpilsēta Irānas dienvidos, Farsā, dibināta 518. g. p. m. ē., Ahemenīdu galvaspilsēta, tagad drupas, klinšu kapenes (405.-338. g. p. m. ē.).
Kirēna Senpilsēta Krēnaikā, Lībijas ziemeļaustrumos, 15 km no Vidusjūras, dibinājuši grieķu kolonisti 630 g. p. m. ē., nopostījuši arābi VII gs.
Milēta Senpilsēta Mazāzijas pussalas rietumos (gr. val. "Mīlētos"), tagadējā Turcijas teritorijā, dibināta XI vai X gs. p. m. ē. senākas pilsētas vietā, liels tirdzniecības centrs, VII-V gs., p. m. ē. - Jonijas lielākā pilsēta, ievērojams sengrieķu sabiedriskās un kultūras dzīves centrs, nopostīta 494. un 334. g. p. m. ē., vēlāk zaudējusi nozīmi.
Duršarrukina Senpilsēta Mezopotāmijas ziemeļos ("Dur Sharrukin"), Irakā, celta Asīrijas valdnieka Sargona II laikā 713.-707. g. p. m. ē., pēc viņa nāves (705. g. p. m. ē.) atstāta.
Kalaha Senpilsēta Mezopotāmijas ziemeļos (Irākā), pie Lielās Zabas ietekas Tigrā, dibināta 883. g. p. m. ē., nopostīta 612. g. p. m. ē., tagad drupu pakalns (Nimruda), arheoloģiskajos izrakumos atklāta Asurnasirpala II pils, citadeles, tempļu u. c. drupas.
Napata Senpilsēta Nūbijā, Nīlas labajā krastā, starp 3. un 4. krāci, Sudānā, VIII-VI gs. p. m. ē. Kušas (Napatas) valsts galvaspilsēta, vēlāk reliģiskais centrs, nopostījuši romieši 24. g. p. m. ē.
Tušpa Senpilsēta Turcijā, Vana ezera krastā, tagadējās Vanas pilsētas teritorijā, IX-VI gs. p. m. ē. Urartu valsts galvaspilsēta, 735. g. p. m. ē. to nopostīja asīrieši, saglabājušās cietokšņa mūru un valdnieku kapeņu drupas.
Kartāga Senpilsēta Ziemeļāfrikā ("Carthage"), Tunisas līča krastā (tagadējā Tunisijā), dibināta - 825. g. p. m. ē., romieši nopostīja - 146. g. p. m. ē., arheoloģiskie izrakumi uzsākti XIX gs. vidū.
Utika Senpilsēta Ziemeļāfrikas piekrastē ("Utica"), Tunisijā, dibinājuši feniķieši XII gs. p. m. ē., no 146. g. p. m. ē. - romiešu Āfrikas province, nopostījuši arābi VII gs., tagad drupas.
Rubikona Sens nosaukums - upe, kas ieplūda Adrijas jūrā un veidoja Jūlija Cēzara provinces robežu; 49. g. p. m. ē. viņš pretēji senāta aizliegumam to pārgāja ar saviem leģioniem, izsaukdamies "Kauliņi ir mesti!" (latīņu "Alea iacta est!"); ar to sākās pilsoņu karš, kurā Cēzars ieņēma Romu.
Frīģija sens novads Mazāzijas ziemeļrietumu daļā, ko apdzīvoja indoeiropeiskās frīģiešu zemnieku ciltis, kas bija ienākušas no Maķedonijas vai Trāķijas (15. - 13. gs p. m. ē.)
hiksi Senu cilšu grupa, kas ap 1700. g. p. m. ē. no Priekšāzijas pāri Suecas zemesšaurumam iebruka Ēģiptē un apmetās Lejasēģiptē, 16. gs. sāk. p. m. ē. ēģiptieši piespieda tos atkāpties uz Palestīnu.
Ciniskā skola Sokrāta mācekļa Antistena dibināta ap 380. g. p. m. ē., par lielāko labumu pasaulē atzina pilnīgu svabadību no likumiem, cilvēku aizspriedumiem un jebkādiem sadzīves noteikumiem.
Peloponēsas savienība Spartas vadītā grieķu militārpolitiskā savienība, dibināta 6. gs. p. m. ē. 2. pusē, pastāvēja līdz 362. g. p. m. ē.
brukteri Spēcīga seno ģermāņu cilts Vācijas ZR, romiešu iekaroti 12. g. p. m. ē., minēti vēl 4. un 5. gs.
kauri Šīs ģints gliemežvāki, rotas lieta un maiņas līdzeklis Āzijā, Āfrikā, Eiropā (pirms vairākiem tūkstošiem g. p. m. ē. - 20. gs.); Latvijā (7.-18. gs.) arheoloģiskajos pieminekļos to atrasts vairāk nekā 10 tūkstoši.
karpetāņi Tagadējās Kastīlijas un Estremaduras senie iedzīvotāji ar galvaspilsētu Toledo; 220. g. p. m. ē. tos uzvarēja Hannibals.
auglīgais pusloks teritorijas Tuvajos Austrumos (mūsdienu Turcija, Izraēla, Irāka, Irāna, Sīrija, Ēģiptes ziemeļdaļa), kuras bija izvietotas it kā puslokā; tajās ap 6000. g. p. m. ē. sākās pāreja uz ražotājsaimniecību
Pirra uzvara uzvara, kas prasījusi tik lielus upurus, ka tā pielīdzināma sakāvei (pēc Ēpeiras valdnika Pirra, kas 280. un 279. g. p. m. ē. izcīnīja uzvaru pār romiešiem, ciezdams ļoti lielus zaudējumus)
Artemīdas templis Efesā vairākkārt pārbūvēts templis Mazāzijas pilsētā Efesā, kuru 356. g. p. m. ē. nodedzināja Herostats, kas šādi vēlējās kļūt slavens; templi drīz atjaunoja un pieskaitīja saptiņiem pasaules brīnumiem
Jaunā valsts valsts Senajā Ēģiptē (ap 1600. g. - 1050. g. p. m. ē.), kura nomainīja sairušo Vidējo valsti; radās pēc hiksu padzīšanas un tās galvaspilsēta bija Tēbas
Vēlā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 1070. g. p. m. ē. un nomainīja sairušo Jauno valsti; pastāvēja līdz 331. g. p. m. ē., kad Seno Ēģipti iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, un tās vēsturē sākās grieķu-romiešu periods
Vidējā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 2050. g. p. m. ē. un nomainīja Seno valsti; tās galvaspilsēta bija Tēbas; pārtrauca lielo piramīdu celtniecību; 18. gs. p. m. ē. valstī iebruka hiksi tā saira
Senā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 2800. g. p. m. ē. un nomainīja Agro valsti; tās galvaspilsēta bija Memfisa; sākās piramīdu celtniecība
agrā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 3000. g. p. m. ē., kad Augšēģiptes faraons Narmers iekaroja Lejasēģipti un radīja vienotu Ēģiptes valsti
sarkanfigūru stils vāžu glezniecības stils Senajā Grieķijā, kas izveidojās ap 530. g. p. m. ē. un pastāvēja līdz 4. gs. p. m. ē., figūras saglabāja oranžsarkano māla toni, bet fons tika noklāts ar melnu laku
šiki Vecākā saglabājusies Ķīnas pragmatiskā vēsture no mītiskā ķeizara Huangti laikiem līdz 90 g. p. m. ē.
Septuaginta Vecākais Vecās Derības jeb ebreju Bībeles tulkojums sengrieķu valodā, veikts ap 250. g. p. m. ē. Aleksandrijā; pēc nostāsta, to veidojuši 70 jūdu zinātnieki.
Velna laivas vēlā bronzas laikmeta (950.-750. g. p. m. ē.) apbedījumu vietas Ziemeļkurzemē, virszemes akmeņu krāvumi ar laivveida formu (garums — 15 m, lielākais platums — 3-5 m), konstatēts 11 šādu laivu 7 vietās
svidru kultūra vēlā paleolīta beigu un mezolīta sākuma kultūra, kas 10.-9. gt. p. m. ē. bija izplatīta tagadējās Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā, raksturīgas sezonālas ziemeļbriežu mednieku apmetnes upju un ezeru krastos, saistīta ar pirmo cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā 8500.-7600. g. p. m. ē.
Artašata Vēsturiska pilsēta, kas atradās netālu no tagadējās pilsētas ar tādu pašu nosaukumu, senās "Lielās Armēnijas" galvaspilsēta, dibināta ap 176. g. p. m. ē.
Mēdija vēsturisks novads un sena valsts Irānas ziemeļrietumos, dibināta ap 700. g. p. m. ē., ap 555. g. p. m. ē. to iekaroja persieši; galvaspilsēta - Ekbatana
Aspasija Viena no ievērojamākajām sievietēm Senajās Atēnās (Aspasia; ap 470. g. - ap 400. g. p. m. ē.), Perikla draudzene, viņas mājās pulcējās mākslinieki, rakstnieki un filozofi.
volski Viena no Itālijas pirmtautām, ap Liridas lejteku, romiešiem pakļauti 338. g. p. m. ē.
dāriks zelta vai sudraba monēta Persijas impērijā ap 500. g. p. m. ē.; zelta dārikus kala tikai pēc imperatora pasūtījuma, sudraba varēja kalt nozīmīgi ģenerāļi un satrapi; šīs monētas bija apgrozībā arī ārpus Persijas, t. sk. Eiropas centrālajā un austrumu daļā
Aktija Zemesrags Grieķijas rietumos ("Aktion"), kur 31. g. p. m. ē. Oktaviāna karavadonis Agripa jūras kaujā uzvarēja Antoniju un Kleopatru.

Citās vārdnīcās nav šķirkļa g. p. m. ē..