Paplašinātā meklēšana
Meklējam dokt..
Vārdos nav.
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (66):
- honoris causa _burtiski_ "goda dēļ", "par nopelniem"; parasti doktora grāds, ko par nopelniem zinātnē piešķir bez disertācijas aizstāvēšanas.
- pantjurkisms 19. gs. 2. pusē radusies politiska doktrīna, kas sludina, ka visas tjurku tautas, it īpaši islāmticīgās, ir viena nācija, kam jāapvienojas vienā valstī.
- doktorēt Aizstāvēt doktora disertāciju.
- doktorēties Aizstāvēt doktora disertāciju.
- ekleziastiskās tiesības Anglijas Baznīcas tiesu sistēma, kuras pārziņā ir Anglijas Baznīcas satversme, baznīcas īpašums, garīdzniecība, dievkalpojumi, doktrīna un prakse.
- estētiskais virziens angļu 19. gs. beigu māksliniecikais strāvojums, kas realizēja doktrīnu "māksla mākslas dēļ".
- universitāte Augstākā mācību iestāde un zinātniskās pētniecības iestāde, kurā ir vairākas fakultātes un ir iespējams iegūt akadēmisko bakalaura, maģistra vai doktora grādu; celtne, kurā darbojas šāda iestāde.
- baznīctiesības Baznīcas tiesu sistēma, kuras pārziņā ir Baznīcas satversme, baznīcas īpašums, garīdzniecība, dievkalpojumi, doktrīna un prakse.
- maoisms Bijušā Ķīnas Komunistiskās partijas vadītāja Mao Dzeduna (1893.-1976. g.) komunistiska doktrīna; tai atbilstošā politiskā kustība Ķīnā un citās valstīs.
- bhavačakra budisma reliģiski filozofiskajā doktrīnā un mitoloģijā - mūžīgās esamības, sansāras eksistences forma, universāls princips, pēc kura visa radība lemta arvien no jauna atgriezties pasaulē.
- tauhida Būtiski svarīga musulmaņu doktrīna ("vienotības apstiprinājums") par Dieva vienotību; viņš ir vienots pats sevī, to neveido atsevišķas daļas vai personas.
- doktrinārs Cilvēks, kas nekritiski un pedantiski ievēro kādu doktrīnu, abstraktus principus, neievērojot dzīves īstenību.
- herētiķis Cilvēks, kas sludina ticības uzskatus, kuri nesakrīt ar oficiālās baznīcas doktrīnu; maldu mācības skolotājs; ķeceris.
- Dd Doktorants, persona, kas liek doktora pārbaudījumus.
- doktorene doktordesa.
- Ph.D. Filozofijas doktors (latīņu "philosophiae doctor").
- habilitācija Habilitētā zinātņu doktora grāda iegūšana un piešķiršana dažās valstīs (Latvijā 1992.-1999. g.).
- giljotīna Ierīce galvas nociršanai, izpildot nāves sodu, ieviesta Francijā Lielās Francijas revolūcijas laikā 1792. g. pēc doktora Giljotēna ieteikuma, pirms tam lietota Skotijā.
- sholastika Iesīkstējusi mācīšanās sistēma, kas balstīta uz tradicionālām doktrīnām u. tml.
- čams Ikgadējās svētku mistērijas, kurās piedalās gelugpas sektas tempļu mūki - krāšņas speciālās maskās tērptu mūku izrādes par budisma mitoloģijas un doktrīnu tēmām.
- veckatoļi Jebkura no Romas Katoļu baznīcas atšķēlusies grupa, t. sk. tās, kas noraidīja 1870. gadā pasludināto pāvesta nemaldīguma doktrīnu.
- evaņģēlijs Kādas teorijas, mācības vai doktrīnas pamatprincipi.
- herēzija Kristietībā - no Baznīcas doktrīnas atšķirīgi uzskati.
- antitrinitārisms Kristietības novirzieni, kas noliedz trīsvienības doktrīnas atsevišķus aspektus, mūsu dienās antitrinitārismu pauž galvenokārt unitārisms.
- substance Kristīgajā Trīsvienības doktrīnā - Dievība, proti, Pamatbūtne, caur kuru visas trīs personas ir viens.
- Augstākā padome, Kurzemes hercoga Kurzemes hercoga padomdevēja iestāde 17.-18. gadsimtā, kurā ietilpa 4 hercoga virspadomnieki un līdz 1642. g. arī 2 akadēmiski izglītoti zinātņu doktori.
- nereālisms Kustība, kas veidojās uz Dieva nāves teoloģijas pamata, tās pārstāvji apgalvoja, ka reliģiskas doktrīnas attiecas tikai uz cilvēciskiem vērtību avotiem un neattiecas uz objektīvo realitāti.
- arminiānisms Mācība (pēc tās izveidotāja J. Arminija (1560.-1609. g.) vārda), kas uzsver žēlastības universālismu un brīvo gribu, noliedzot predestināciju; Jēzus Kristus ir miris par visiem cilvēkiem, ne tikai par izredzētajiem; noliedz inspirāciju un iedzimtā grēka doktrīnu; Kristus esot no mūžības pakļauts Dievam.
- hermētisms Mācība, uz kuru balstās Eiropas alķīmija, okultisms, teozofija un citas "slepenās doktrīnas".
- etātiskā doktrīna mācības, koncepcijas, kas veidojās senatnē un saglabājušās līdz mūsdienām un, pretēji individuālistiskajai doktrīnai, par augstāko vērtību pasludina nevis cilvēku, bet Pilsētu vai Valsti.
- ubikvitārisms Mārtiņa Lutera izvirzīta doktrīna, ar ko viņš skaidroja savu izpratni par eiharistiju, neatzīstot katoliskos priekšstatus par transubstanciāciju, uzskatīja, ka Kristus, savā cilvēciskajā dabā būdams klāt itin visur, kaut kādā veidā ir reāli klāt arī eiharistijas maizē un vīnā.
- militārais līdzsvars militāra stratēģiskā doktrīna aukstā kara laikā: superlielvalstīm ASV un PSRS bija līdzīgs bruņojums, un abu valstu kodolieroču arsenāls atturēja pretējo pusi no uzbrukuma, jo pastāvēja risks, ka pati uzbrucēja valsts varētu tikt iznīcināta.
- promovends Paaugstināmais; persona, kurai piešķir zinātnisku (doktora) grādu.
- promovēt Paaugstināt; piešķirt zinātnisku (doktora) grādu; dot augstāku grādu.
- spagīrisms Paracelza ("Paracelsus") vai jatroķīmiķu medicīnas skola vai doktrīna.
- doktorāls Pašpārliecināts, pamācošs, tāds, kas necieš iebildumus, piem., doktorāls tonis.
- limbo Pēc Romas katoļu baznīcas doktrīnas vieta, kur mājo nekristīto bērnu dvēseles, kas nav nonākušas paradīzē, bet nav nonākušas arī ellē vai šķīstītavā.
- doktorants Persona, kas izstrādā doktora disertāciju; persona, kas mācās doktorantūrā.
- habilitēt Piešķirt habilitētā zinātņu doktora grādu.
- osmanisms Politiska doktrīna Osmaņu impērijā, ko izveidoja jaunturki 19. gs. beigās, sākotnēji deklarēja pavalstnieku vienlīdzību, vēlāk centās attaisnot turku virskundzību.
- panamerikānisms Politiska doktrīna par Amerikas kontinenta valstu un tautu likteņkopību un vienotību.
- panģermānisms Politiska doktrīna Vācijā (19. gadsimta beigās), kas izvirzīja mērķi apvienot vāciski runājošās tautas vienā Vācijas valstī un pievienot tai daudzas citas zemes.
- reģionālisms Politiska doktrīna, kas balstās uz viena reģiona valstu līgumiem par ciešu savienību dažādās jomās un labvēlības statusu tikai reģionā ietilpstošajām valstīm.
- teodiceja Reliģiski filozofiska doktrīna, kuras mērķis ir novērst pretrunu starp Dievu kā absolūti labu būtni un pasaulē eksistējošo ļaunumu.
- okazionālisms Reliģiski ideālistiska doktrīna (17. gadsimtā), kas ķermeņa un dvēseles attieksmes skaidroja ar nejaušu dieva ietekmi.
- Lukrēcijs Romiešu dzejnieks un filozofs (ap 100.-55. g. p. m. ē.), kurš savā poēmā "Par lietu dabu" izklāstīja epikūrisma materālistiskās un racionālistiskās doktrīnas.
- daršana Seno indiešu filozofijas jēdziens, kas apzīmē spēju redzēt, pārdzīvojumu, pieredzi, sapratni, doktrīnu.
- gandisms Sociāli politiska un reliģiski filozofiska doktrīna, kas māca, ka nacionālā neatkarība sasniedzama mierīgā ceļā, iesaistot plašas tautas masas un apelējot pie tās reliģiskajām jūtām.
- aizvietotājlikums Starptautisko privāttiesību doktrīnas termins, kas apzīmē likumu ar kuru aizstāts kāds cits likums.
- Atanasijs Sv. Atanasijs - Aleksandrijas bīskaps (Athanasius of Alexandria; 295.-373. g.), viens no baznīcas tēviem, kurš stingri pretojās ariānisma mācībai un attīstīja kristīgās doktrīnas par inkarnāciju un trīsvienību.
- arkāna Šaurākā nozīmē: mistērijas doktrīnas sīkākā daļa, ko iesvētīšanas laikā paziņo adeptam.
- doktrinārs Tāds (cilvēks), kas nekritiski un pedantiski ievēro kādu doktrīnu; saistīts ar doktrināru 1, tam raksturīgs.
- habilitēts Tāds, kas ir sekmīgi izgājis habilitācijas procesu, respektīvi, kam ir piešķirts habilitētā doktora grāds.
- misticisms Ticība kaut kam pārdabiskam, noslēpumainam, dievišķam; pārliecība, ka var sazināties ar pārdabiskiem spēkiem; reliģisku un filozofisku doktrīnu sistēma, kas dibinās uz ticību pārdabiskajam.
- unitārieši Ticīgie, kas tic Dievam un Jēzum Kristum kā augstākajām dievībām, bet noliedz Trīsvienības doktrīnu; draudzes radās Eiropā 16.-17. gadsimtā, uzplauka ASV 19.-20. gadsimtā.
- likumu bruņinieks tiesību doktora tituls Rietumeiropā 12.-16. gs., jo viduslaikos akadēmiskā izglītība deva personiskas muižnieka tiesības.
- vēsturiskā tiesību skola tiesību doktrīna un tiesību filozofijas virziens, kas pauž uzskatus par tiesībām kā tautas gara izpausmi - tiesības veidojas kopā ar tautas dzīvi lēnā, ilgstošā vēstures procesā.
- Švābu spogulis vācu tiesību krājums, ko ap 1275.-1276. g. sastādījis kāds nezināms franciskāņu mūks, jūtama kanonnisko tiesību ietekme, ietverta doktrīna par karaļa varas atkarību no pāvesta.
- vadžrajāna Vārds ("dimanta rats"), ko dažkārt lieto Tibetas budisma - mahājānas budisma paveida apzīmēšanai; to raksturo atšķirīgas doktrīnas un prakses formas.
- reliģiskais ideālisms viens no doktrīnu veidiem, kas tiesību jomā mēģināja nopamatot tiesības un to autoritāti, balstoties uz ideāliem priekšstatiem par justīciju, kas savukārt kļuva par pamatu ideālām tiesībām.
- Ph.D. Zinātnes doktors; oficiālais doktora zinātniskā grāda nosaukuma saīsinājums Latvijā no 2020. g. 1. janvāra.
- aspirantūra zinātnieku un augstskolu mācībspēku gatavošanas forma (gk. bijušajā PSRS; Latvijā līdz 1992. g., vēlāk - doktorantūra).
- docents Zinātniskais nosaukums, ko piešķir augstāko mācību iestāžu pasniedzējam, kurš strādā šai amatā ne mazāk par gadu un kuram (parasti) ir zinātņu doktora grāds; pasniedzējs, kam piešķirts šis zinātniskais nosaukums.
- licenciāts zinātnisks grāds (dažās ārzemju universitātēs), kas var atbilst no bakalaura līdz doktora grādam; persona, kam ir šāds grāds.
- magistrs Zinātnisks grāds, zemāks par doktoru.
- doktorantūra Zinātņu doktoru sagatavošanas sistēma augstskolās un valsts zinātniskajos centros.
Citās vārdnīcās nav šķirkļa dokt..