švīkot1
švīkot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | švīkoju | švīkojam | švīkoju | švīkojām | švīkošu | švīkosim |
| 2. pers. | švīko | švīkojat | švīkoji | švīkojāt | švīkosi | švīkosiet, švīkosit |
| 3. pers. | švīko | švīkoja | švīkos | |||
Pavēles izteiksme: švīko (vsk. 2. pers.), švīkojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: švīkojot (tag.), švīkošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: švīkotu
Vajadzības izteiksme: jāšvīko
1.Švīkāt1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saule vēl staipīja garus, varavīkšņotus ragus, un pasaule tāda miglaini švīkota, bet dzīve atkal skaista.
- Pāri ceļam, dzelteni švīkotos cekulus spurinādami, plivinās pupuķi, zilstrīpainos spārnus un sārtenās krūtis noplaiksna sīļi, kā pasaku putns uzblāzmo zaļā vārna un visādu gaisa sīkaliņu tīrais negals.
- Kur švīko liktens dzirnas
- un cerēsim, ka debesis virs mūsu galvām švīkos tikai krītošas zvaigznes un augstu augstu sadegoši bolīdi.
- Saputo atmiņas, un švīko ar asu.