šūpolis
šūpolis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | šūpolis | šūpoļi |
Ģen. | šūpoļa | šūpoļu |
Dat. | šūpolim | šūpoļiem |
Akuz. | šūpoli | šūpoļus |
Lok. | šūpolī | šūpoļos |
1.Šūpoles.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- viņa atkal vaidēja, kā augstu gaisā šūpojusies šūpolī, un tā vien likās, ka atkal un atkal būs jāsmejas.
- Reiz tas apdzēris visu, kas tam bijis, un tad gulējis to nakti maigi jo maigi ( LTP); Kad šūpolis ir pakārts, tad atnes no kūts cūku migas salmus un ieliek tos šūpulī, lai mazais maigi gulētu ( LTT).
- Bērnībā izspēris šūpolim grīdu un krizdams samaitājis mazo pirkstiņu.
- Tam māte nazi lika šūpolī,
- Pēc tam krustmāte liek bērniņu šūpolī un dzied kādas piederīgas dziesmas