ķeblis
ķeblis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | ķeblis | ķebļi |
Ģen. | ķebļa | ķebļu |
Dat. | ķeblim | ķebļiem |
Akuz. | ķebli | ķebļus |
Lok. | ķeblī | ķebļos |
1.Mēbele sēdēšanai – trīsstūra, taisnstūra vai riņķa formas plāksne bez atzveltnes, parasti uz trim vai četrām kājām.
PiemēriAsnāte uzmanīgi atsēžas uz ķebļa.
- Asnāte uzmanīgi atsēžas uz ķebļa.
- Vēl te bija neliels, rupji darināts koka galds un ķeblis.
- Staltais, plecīgais vīrs, piemeties uz ķebļa līdzās gultai, pavērš sievas plaukstu augšup un iespiež tajā seju.
- Kūpošā vanniņa bija uzlikta uz diviem virtuves ķebļiem, un tētis mani ar šļakstu iecēla ūdenī.
- Viņš ieķiķinājās, tad devās uz mazo virtuvīti un apsēdās uz bāra ķebļa.
2.apvidvārds Daudzzaru dakšas, ko izmanto graudu vētīšanai un atdalīšanai no pelavām.
3.sarunvaloda Četrinieks (atzīme skolā).
4.apvidvārds Neveikls cilvēks.
5.apvidvārds Vista ar spalvainām kājām.
Avoti: LLVV, ME, SLG, KV, EH
Korpusa piemēri:šeit