viltot
viltot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | viltoju | viltojam | viltoju | viltojām | viltošu | viltosim |
| 2. pers. | vilto | viltojat | viltoji | viltojāt | viltosi | viltosiet, viltosit |
| 3. pers. | vilto | viltoja | viltos | |||
Pavēles izteiksme: vilto (vsk. 2. pers.), viltojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: viltojot (tag.), viltošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: viltotu
Vajadzības izteiksme: jāvilto
1.Atdarināt, izgatavot (ko) tā, lai tas pēc ārējā izskata, formas pilnīgi līdzinātos oriģinālam.
PiemēriArī viņu tirgus ir pārplūdināts ar viltotu naudu.
- Arī viņu tirgus ir pārplūdināts ar viltotu naudu.
- Tur nemaz viltotu caurlaidi nevajag, lai sargpostenis viņas apstādinātu.
- Verga darbs nebija art savu lauku vai ostā pārdot viltotas senlietas tūristiem.
- Izrādījās, ka puiši bija noķerti, pie iejas tirgojot viltotas biļetes.
2.Apzināti sagrozīt, aizstāt (ko, piem., faktu) ar (ko) nepatiesu.
PiemēriTas būtu pavisam cits Mozus, kādu to uztvēris mākslinieks, kurš atļāvies labot svēto tekstu un viltot dievišķā vīra raksturu.
- Tas būtu pavisam cits Mozus, kādu to uztvēris mākslinieks, kurš atļāvies labot svēto tekstu un viltot dievišķā vīra raksturu.
- Gadoties tā, ka konkurenti sūtījumus pa ceļam nolaupa vai arī īstos sarakstus nomaina ar viltotiem.
- Zinu, ka tas jūs satracināja, taču nesaprotu, kā varējāt nonākt līdz tam, ka viltojāt pierādījumus.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit