viltot
Lietojuma biežums :
viltot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Atdarināt, izgatavot (ko) tā, lai tas pēc ārējā izskata, formas pilnīgi līdzinātos oriģinālam.
PiemēriArī viņu tirgus ir pārplūdināts ar viltotu naudu.
2.Apzināti sagrozīt, aizstāt (ko, piem., faktu) ar (ko) nepatiesu.
PiemēriTas būtu pavisam cits Mozus, kādu to uztvēris mākslinieks, kurš atļāvies labot svēto tekstu un viltot dievišķā vīra raksturu.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit