uzspīguļot
uzspīguļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzspīguļoju | uzspīguļojam | uzspīguļoju | uzspīguļojām | uzspīguļošu | uzspīguļosim |
| 2. pers. | uzspīguļo | uzspīguļojat | uzspīguļoji | uzspīguļojāt | uzspīguļosi | uzspīguļosiet, uzspīguļosit |
| 3. pers. | uzspīguļo | uzspīguļoja | uzspīguļos | |||
Pavēles izteiksme: uzspīguļo (vsk. 2. pers.), uzspīguļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzspīguļojot (tag.), uzspīguļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzspīguļotu
Vajadzības izteiksme: jāuzspīguļo
Iesākt spīguļot; īsu brīdi, parasti spēcīgi, spīguļot.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Te pēkšņi viņa sejai pārtrauca smaida ēna un acīs uzspīguļoja prieks.