uzspīlēt
Lietojuma biežums :
uzspīlēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Ar pūlēm uzvilkt, uzmaukt (ko cieši pieguļošu, arī neatbilstoši maza izmēra, piemēram, apģērbu).
1.1.Stiepjot, plēšot nostiprināt virsū (uz kā, kam).
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, psihisks stāvoklis) sasniedz augstu, parasti nevēlamu, nedabisku, pakāpi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri