uzplīt
uzplīt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: paretiLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzpliju | uzplijam | uzpliju | uzplijām | uzplīšu | uzplīsim |
| 2. pers. | uzplij | uzplijat | uzpliji | uzplijāt | uzplīsi | uzplīsiet, uzplīsit |
| 3. pers. | uzplij | uzplija | uzplīs | |||
Pavēles izteiksme: uzplij (vsk. 2. pers.), uzplijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzplijot (tag.), uzplīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzplītu
Vajadzības izteiksme: jāuzplij
Pakļaujot savai gribai, ietekmei (kādu), panākt, ka (tam kas) jāpieņem, jāatzīst, jādara pretēji (tā) vēlmei, vajadzībai; uzspiest5, uzmākt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ka tik kādam vēl uzplīt savu puņķi.