uzplāt
uzplāt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzplāju | uzplājam | uzplāju | uzplājām | uzplāšu | uzplāsim |
| 2. pers. | uzplāj | uzplājat | uzplāji | uzplājāt | uzplāsi | uzplāsiet, uzplāsit |
| 3. pers. | uzplāj | uzplāja | uzplās | |||
Pavēles izteiksme: uzplāj (vsk. 2. pers.), uzplājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzplājot (tag.), uzplāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzplātu
Vajadzības izteiksme: jāuzplāj
1.transitīvs Plājot novietot virsū (uz kā, kam).
2.intransitīvs Spēcīgi uzsist (kādam, kam, pa ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Krītiņš uzplāj Vovam pa plecu tik draudzīgi, ka puisis gandrīz noveļas.
- Punzius uzplāja šim pa plecu tā, ka Barbāns nozvalstījās, un pasludināja:
- Frenks uzplāja man pa muguru un ierēcās smieklos. “
- Visi sāk tarkšķēt, un skolotājam Jāpam jāuzplāj ar plaukstu pa galdu, pirms viņš tiek pie runāšanas.
- — Runā skaļi un skaidri, viņš necieš murmināšanu, — pie pašām durvīm Arvīds man iečukst ausī un draudzīgi uzplāj pa muguru.