uzmilzt
uzmilzt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzmilstu | uzmilstam | uzmilzu | uzmilzām | uzmilzīšu | uzmilzīsim |
| 2. pers. | uzmilsti | uzmilstat | uzmilzi | uzmilzāt | uzmilzīsi | uzmilzīsiet, uzmilzīsit |
| 3. pers. | uzmilst | uzmilza | uzmilzīs | |||
Pavēles izteiksme: uzmilsti (vsk. 2. pers.), uzmilstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzmilstot (tag.), uzmilzīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzmilztu
Vajadzības izteiksme: jāuzmilst
1.Uztūkt (parasti, rodoties zemādas sastrutojumam) – par ķermeņa daļu, arī brūci, augoni.
1.1.pārnestā nozīmē Palielināties apjomā.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sievietes bēgles ar skumjiem lakatiņiem – uzmilzušas faktūras minorās zemes krāsās.
- Viņas krūšu galiņi ir sasārtuši un uzmilzuši.
- Pēdīgi, viļņiem ap sadragāto korpusu uzmilstot gaisa burbuļu mutuļos, lepnā fregate pazuda zem ūdens.
- No upes šurp veļas smags, uzmilzis skaņu vilnis, pilns niknuma un trokšņa, pilns neapmierinātu balsu, svilpienu, kliedzienu, pilns neskaidras, draudīgas murdoņas.
- Tas mani ārkārtīgi aizrāva, jo nācu jau tajos gados, kad mostas personība un instinktīvi uzmilst vēlme nepazust apkārtējā pūlī, bet izcelties un pārsteigt ar kaut ko neparastu.