uzmanīgs
uzmanīgs īpašības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | uzmanīgs | uzmanīgi |
Ģen. | uzmanīga | uzmanīgu |
Dat. | uzmanīgam | uzmanīgiem |
Akuz. | uzmanīgu | uzmanīgus |
Lok. | uzmanīgā | uzmanīgos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
uzmanīga | uzmanīgas |
uzmanīgas | uzmanīgu |
uzmanīgai | uzmanīgām |
uzmanīgu | uzmanīgas |
uzmanīgā | uzmanīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | uzmanīgais | uzmanīgie |
Ģen. | uzmanīgā | uzmanīgo |
Dat. | uzmanīgajam | uzmanīgajiem |
Akuz. | uzmanīgo | uzmanīgos |
Lok. | uzmanīgajā | uzmanīgajos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
uzmanīgā | uzmanīgās |
uzmanīgās | uzmanīgo |
uzmanīgajai | uzmanīgajām |
uzmanīgo | uzmanīgās |
uzmanīgajā | uzmanīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
1.Tāds, kam ir noturīga uzmanība, tāds, kas spēj koncentrēt uzmanību, lai ko pēc iespējas pilnīgāk redzētu, dzirdētu, arī izprastu, veiktu.
PiemēriRedzēja viņa seju, kailās krūtis un skatienu — uzmanīgu, viņu viscaur pētošu.
- Redzēja viņa seju, kailās krūtis un skatienu — uzmanīgu, viņu viscaur pētošu.
- Tik reti ir mani runu plūdi, bet vēl retāki uzmanīgi klausītāji, kuri aplaudēja.
- Mana galva strādāja kā pulkstenis, es biju uzmanīga un vērīga.
- Uzmanīgs lasītājs varbūt būs pamanījis, ka kurmjukārkli te pirmajā teikumā ir nodēvēti par radījumiem.
2.Tāds, kas mēdz izturēties, rīkoties piesardzīgi, lai izvairītos no kā nevēlama.
Piemēri— Esi uzmanīga, nepazaudē galvu, — Kristīne sarauca uzacis.
- — Esi uzmanīga, nepazaudē galvu, — Kristīne sarauca uzacis.
- Tagad jābūt uzmanīgam, lai nesanāk pārpratums, bet arī minstināties nedrīkst, jārunā droši.
- Veikals bija auksts un nekurināts, un vajadzēja būt uzmanīgam, jo ikvienā kaktā bija paslēpti peļu slazdi; ja tiem nejauši pieskārās ar kāju, slazdi ar klikšķi aizcirtās.
- – Esi uzmanīgs, ka neiekož!
3.Tāds, kas izturas laipni, ar cieņu, arī iejūtīgi, gādīgi (pret kādu); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriĀris pret mani uzmanīgs un laipns, pēc delfīnu atrakcijām vedina uz vecā cietokšņa kafejnīcu.
- Āris pret mani uzmanīgs un laipns, pēc delfīnu atrakcijām vedina uz vecā cietokšņa kafejnīcu.
- Anatolijs tēlo uzmanīgu kavalieri, vecā paziņa viņu vēro zobgalīgām acīm.
- Viņš tikpat kā nedzerot, esot uzmanīgs, pieklājīgs un cenšoties par viņu gādāt.
- Visu mūžu esmu radusi pie cieņas un uzmanīgas izturēšanās!
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit