uzbrēkt
uzbrēkt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzbrēcu | uzbrēcam | uzbrēcu | uzbrēcām | uzbrēkšu | uzbrēksim |
| 2. pers. | uzbrēc | uzbrēcat | uzbrēci | uzbrēcāt | uzbrēksi | uzbrēksiet, uzbrēksit |
| 3. pers. | uzbrēc | uzbrēca | uzbrēks | |||
Pavēles izteiksme: uzbrēc (vsk. 2. pers.), uzbrēciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzbrēcot (tag.), uzbrēkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzbrēktu
Vajadzības izteiksme: jāuzbrēc
1.Skaļi, neapvaldīti uzkliegt.
1.1.transitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – viņš uzbrēca ēzelim, un ēzelis tūdaļ apstājās kā iemiets.
- Tajā sēdēja nikni onkuļi, kuri mums kaut ko uzbrēca.
- - viņš uzbrēca Cvībakam cerībā, ka tas sapratīs pareizi.
- Viņš uzbrēca, lai beidz ākstīties un laižas beidzot lejā.
- „Mums vajag aprunāties, biedri Tungal,” uzbrēca direktore. „