triumfs
Lietojuma biežums :
triumfs [tri-umfs] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds
Locīšana
1.vēsturisks Senajā Romā — karā uzvarējuša karavadoņa un viņa armijas svinīga ierašanās galvaspilsētā pa īpašiem vārtiem un brauciens, arī gājiens no Marsa laukuma līdz Kapitolijam.
2.Izcils panākums, izcila uzvara; pozitīva sabiedrības attieksme, arī gods, ko rada šāds panākums, uzvara.
Stabili vārdu savienojumiTriumfa arka.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri