sviedrēt
Lietojuma biežums :
sviedrēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.intransitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks vai dzīvnieks, tā ķermenis, ķermeņa daļas) svīst1.
1.1.intransitīvs Būt tādam, kas izraisa sviedru izdalīšanos (par, parasti zāļu, vielām).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri