spurkšēt
spurkšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | spurkšu | spurkšam | spurkšēju | spurkšējām | spurkšēšu | spurkšēsim |
| 2. pers. | spurkši | spurkšat | spurkšēji | spurkšējāt | spurkšēsi | spurkšēsiet, spurkšēsit |
| 3. pers. | spurkš | spurkšēja | spurkšēs | |||
Pavēles izteiksme: spurkši (vsk. 2. pers.), spurkšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: spurkšot (tag.), spurkšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: spurkšētu
Vajadzības izteiksme: jāspurkš
1.parasti formā: trešā persona Radīt īslaicīgus, paasus, citu citam sekojošus neskaidrus trokšņus (parasti par motoriem, ierīcēm); atskanēt šādiem trokšņiem.
1.1.Radīt raksturīgus spārnu vēzienu trokšņus (parasti par putniem, kukaiņiem); atskanēt šādiem trokšņiem.
3.sarunvaloda Paklusu, neskaidri runāt, parasti aizturot smieklus.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tikko raugi viņam trāpīt ar akmeni, bet viņš — spurkš — un aizlidojis.
- Spurkš!
- slapstīgi ielūkojās vārtrūmēs, lavījās gar noteku ēnām – tikai tip, tip, tip, tip, spurkš vārtrūmē, tip, tip, tip, tip, spurkš ēnā, un viņa pagaisa, un Āronam Gordonam šķita, ka, viņai nozūdot, skanēja zīdaiņa raudāšana vai, drīzāk, klusa vēkšķēšana, bet skaidrs, ka visie šie dibuki bija tikai viņa nogurušā prāta murgi.
- Spurkš - bija projām.
- Un meitenīte spurkš!