sprakšēt
sprakšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sprakšu | sprakšam | sprakšēju | sprakšējām | sprakšēšu | sprakšēsim |
| 2. pers. | sprakši | sprakšat | sprakšēji | sprakšējāt | sprakšēsi | sprakšēsiet, sprakšēsit |
| 3. pers. | sprakš | sprakšēja | sprakšēs | |||
Pavēles izteiksme: sprakši (vsk. 2. pers.), sprakšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sprakšot (tag.), sprakšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sprakšētu
Vajadzības izteiksme: jāsprakš
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko degošu, sprāgstošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim; sprakstēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Verandas logus aizplājuši veseli leduspuķu klājieni, zilonīšu istabā sprakš krāsns, un zilonīši joprojām soļo uz nekurieni pie savas saimnieces.
- Visur kluss, tik zari sprakš un augšā kūp!
- Un cep un sprakš tauki!
- Sausie zari sadeg sprakšot,
- Tur vēl sprakšēja uguns un klaudzēja trauki