sprakstēt
sprakstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sprakstu | sprakstam | sprakstēju | sprakstējām | sprakstēšu | sprakstēsim |
| 2. pers. | spraksti | sprakstat | sprakstēji | sprakstējāt | sprakstēsi | sprakstēsiet, sprakstēsit |
| 3. pers. | sprakst | sprakstēja | sprakstēs | |||
Pavēles izteiksme: spraksti (vsk. 2. pers.), sprakstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sprakstot (tag.), sprakstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sprakstētu
Vajadzības izteiksme: jāsprakst
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko degošu, sprāgstošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim; sprakšķēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Liesmiņa sprakst un dejo, sadedzinot visu slikto,” pamāca A.Fazekašs.
- Briežu, aļņu ragi pie sienām, kamīna mutē sprakst malka.
- Kailas sienas, kailas spuldzes, karstums no sprakstošām apkures trubām.
- Sprakst pagales, dūc sildītāji, pamazām mājā nāk siltums.
- Ugunskurs sprakstēja, no tā versmoja karstums, bet muguru kodīja sals.