spļaut
spļaut 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | spļauju | spļaujam | spļāvu | spļāvām | spļaušu | spļausim |
| 2. pers. | spļauj | spļaujat | spļāvi | spļāvāt | spļausi | spļausiet, spļausit |
| 3. pers. | spļauj | spļāva | spļaus | |||
Pavēles izteiksme: spļauj (vsk. 2. pers.), spļaujiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: spļaujot (tag.), spļaušot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: spļautu
Vajadzības izteiksme: jāspļauj
1.Strauji virzīt ārā no mutes, parasti siekalas, krēpas.
1.1.transitīvs Strauji virzīt ārā no mutes (piemēram, siekalas, krēpas, nevēlamus priekšmetus, vielas).
Stabili vārdu savienojumiSpļaut acīs (arī sejā). Spļaut acīs kādam; iespļaut acīs kādam.
- Spļaut acīs (arī sejā) sarunvaloda, idioma — atklāti teikt ko nievājošu, nicinošu
- Spļaut acīs kādam; iespļaut acīs kādam vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa — rupji, aizskarošiem vārdiem vērsties pret kādu, paust necieņu, izaicinājumu
- Spļaut baltu (arī (zili) melnu, arī zilu (un melnu), arī (zilu) uguni) sarunvaloda, idioma — būt ļoti dusmīgam, saniknotam, aiz dusmām nevaldīt pār sevi
- Spļaut piķi un zēveli, retāk spļaut zēveli sarunvaloda, idioma — būt neapmierinātam, sašutušam
- Spļaut virsū (arī uz ko) sarunvaloda, idioma — neievērot ko, arī izturēties nicinoši, aizvainojoši pret ko
Avoti: LLVV, Lfv
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dienā gan ir grūti degustēt, jo neesmu iemācījies spļaut ārā.
- Protams, es to informāciju košļāju un pēc tam spļauju ārā…
- Es teicu, lai spļauj ārā, tas izskatījās kā korķis.
- Tas, ka kamieļiem patīkot spļaut, gan esot vistīrākās muļķības.
- Kučieris spļauj zilu zēveli, Stepans vaimanā, piesaukdams debesu valdnieci.