spītēt
Lietojuma biežums :
spītēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
spītīt apvidvārds
1.Apzināti, nepiekāpīgi izturēties, rīkoties krasi atšķirīgi no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem, parasti, lai (tam) kaitētu, nodarītu ko nevēlamu.
2.Nepakļauties (kam nevēlamam), censties pārvarēt (to).
2.1.pārnestā nozīmē Nepakļauties (kā, piemēram, vides) nevēlamai ietekmei.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri