smaids
smaids vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smaids | smaidi |
| Ģen. | smaida | smaidu |
| Dat. | smaidam | smaidiem |
| Akuz. | smaidu | smaidus |
| Lok. | smaidā | smaidos |
Sejas daļu (lūpu, vaigu, acu) raksturīgas kustības, raksturīga izteiksme, ko izraisa tieksme smieties, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
Stabili vārdu savienojumiDāvāt smaidu. Izmocīt smaidu. Izspiest smaidu.
- Dāvāt smaidu frazēma — uzsmaidīt
- Izmocīt smaidu frazēma — ar pūlēm pasmaidīt
- Izspiest smaidu kolokācija — 1. Piespiest sevi pasmaidīt; negribīgi, liekuļoti pasmaidīt2. Panākt, ka (kāds) pasmaida
Stabili vārdu savienojumiSeja izplūst smaidā.
- Seja izplūst smaidā frazēma — saka, ja cilvēks sāk smaidīt
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad sekoja smaids un, ak, šausmas, ( Nēēē!
- Līga," viņš teica: " Nekādu smaidu, nopietnība.
- Nezin kāpēc mūsējiem šķiet, ka smaids vai labs vārds maksā.
- Daži argumenti varētu izraisīt smaidu, ja tas nebūtu domāts nopietni.
- Svarīgi, lai blakus ir īstie cilvēki, smaids viņu sejās.