smīns
smīns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smīns | smīni |
| Ģen. | smīna | smīnu |
| Dat. | smīnam | smīniem |
| Akuz. | smīnu | smīnus |
| Lok. | smīnā | smīnos |
1.Smaidam līdzīgs sejas daļu (lūpu, vaigu) kustību kopums, raksturīga izteiksme, ko izraisa nicinoša, noraidoša attieksme pret ko.
1.1.Viegls smaids.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- joprojām ar smīnu uz lūpām, nevarēdams aizmirst to jancīgo skatu!
- "Un mani noteikti sauc Mjuriela," Asnāte neslēpj smīnu.
- Nekādi padomi, kas izraisa vienīgi smīnu, toreiz nebūtu derējuši.
- Kad viņš izpūta dūmus, sejā atplauka apmierināts, triumfējošs smīns.
- Zināju, ka viņš mani no sāniem vēro ar dzēlīgu smīnu.