smiņķis
smiņķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smiņķis | smiņķi |
| Ģen. | smiņķa | smiņķu |
| Dat. | smiņķim | smiņķiem |
| Akuz. | smiņķi | smiņķus |
| Lok. | smiņķī | smiņķos |
Kosmētikas līdzeklis, kas satur krāsvielas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Varbūt pat nosarka zem smiņķa.
- Viņa noņem masku: smiņķis velti pūlas segt sejas grumbas...
- Kad Lorena pastrādā ar kosmētiku, neviens no malas nevar pateikt, ka zem smiņķa slēpjas tāda rēta.
- Divas bālģīmes ar miltu krāsas sejām un spilgtiem lūpu smiņķa plankumiem uz vaigiem drīzāk atgādināja spokus no viņsaules.
- Atžē bija aktieris, kam apriebās ņemšanās, viņš noslaucīja grimu un tad sāka notraust smiņķi arī īstenībai.