smējējs
smējējs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | smējējs | smējēji |
Ģen. | smējēja | smējēju |
Dat. | smējējam | smējējiem |
Akuz. | smējēju | smējējus |
Lok. | smējējā | smējējos |
smējēja sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | smējēja | smējējas |
Ģen. | smējējas | smējēju |
Dat. | smējējai | smējējām |
Akuz. | smējēju | smējējas |
Lok. | smējējā | smējējās |
1.Darītājs → smieties.
2.Cilvēks, kas mēdz izsmiet, zoboties; zobgalis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Iespējams, klusajiem smējējiem kādreiz bērnībā ir aizrādīts par spilgtām izpausmēm.
- No Šurkas smiekla pamostas visi un miegainām acīm izbrīnīti skatās smējējā.
- Smiekli nāca kā varens ūdenskritums, kas līksmajam smējējam lika noliekties.
- - Marta smējējam noprasīja, un piepeši Jēkaupiņam uzmācās nelāga jausma.
- Smējēju nebija daudz nekur, taču tāds ir karš.”