sermuliņš
sermuliņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sermuliņš | sermuliņi |
| Ģen. | sermuliņa | sermuliņu |
| Dat. | sermuliņam | sermuliņiem |
| Akuz. | sermuliņu | sermuliņus |
| Lok. | sermuliņā | sermuliņos |
Dem. → sermulis.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – priecīgi iesaucās sermuliņš un steigšus ieritinājās mammas siltajā, mīkstajā kažokā.
- – činkstēja mazais sermuliņš.
- Proti, esmu mākslas darba sastāvdaļa, atrodos rāmī, ekrānā, es esmu atdzīvojusies, objektivizējusies ideja vai, teiksim, sermuliņš idejas rokās, izvietota starp vecmeistaru gleznām Mākslas muzejā.
- Ņēmējs bija plats un rūcens vīrs, kamēr līgava kā slaiks, lunkans sermuliņš.
- Interesantākais no nācies realizēt ir, piem., sniegpārsliņa ( zēnam), sermuliņš, kurmis, muša, zoss.