saspītēt
saspītēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | saspītēju | saspītējam | saspītēju | saspītējām | saspītēšu | saspītēsim |
| 2. pers. | saspītē | saspītējat | saspītēji | saspītējāt | saspītēsi | saspītēsiet, saspītēsit |
| 3. pers. | saspītē | saspītēja | saspītēs | |||
Pavēles izteiksme: saspītē (vsk. 2. pers.), saspītējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: saspītējot (tag.), saspītēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: saspītētu
Vajadzības izteiksme: jāsaspītē
Iespītēt, parasti ļoti.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kas grib saspītēt meitai , kas turas ar puisi , jāpaliek tik ratu bulta viņu gultas apakšā
- Kā es atbildēju, kā es iekodu, kā es viņam saspītēju!"
- Jāskatās- cik pašam pieņemami ir , kam un ko gribi saspītēt- pierādīt?
- Tas sarūgtināja kurzemniekus uz ilgiem laikiem, un, piemēram, vietējie vācieši nemīlēja sūtīt savus dēlus studēt uz Tērbatu, tie labāk sūtīja uz Vāciju, tāpēc ka viņiem tā bija saspītēts.