samīlēt
samīlēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | samīlēju | samīlējam | samīlēju | samīlējām | samīlēšu | samīlēsim |
| 2. pers. | samīlē | samīlējat | samīlēji | samīlējāt | samīlēsi | samīlēsiet, samīlēsit |
| 3. pers. | samīlē | samīlēja | samīlēs | |||
Pavēles izteiksme: samīlē (vsk. 2. pers.), samīlējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: samīlējot (tag.), samīlēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: samīlētu
Vajadzības izteiksme: jāsamīlē
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tonakt biju samīlēta un glāstīta – tātad neuzmanīga vai arī dumji laimīga.
- Vienmēr samīlēju Noriņu, uzklausīju viņas bēdas, kā arī abi kopā iedzērām.
- Samīlē un saka: “ Pamēģini.”
- Tas nenāk par labu viņa veselībai, tāpēc labāk lai samīlē to, ar ko saķīvējies!
- Tētis, atvedot bērnus, uz atvadām vienmēr samīlēja, nobučoja, paskatījās, kā ienāk grupā.