rukšķēt2
rukšķēt apvidvārds
Apsmulēt, aptašķīt, rakņāties netīrumos.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Dzirdēju, ka viņš aiz labpatikas rukšķ kā kuilis ausī.
- Cūkmens aizelsās, rukšķēt viņam tomēr bija daudz vieglāk nekā runāt.
- Es uzvedumā tēloju cūku, un man vajadzēja rukšķēt!
- Viņpus ejai rukšķēja liela cūka, bet vēl vairākus aizgaldus skatienam aizsedza lūka.
- – Klausies, viņš taču ir pārstājis rukšķēt!