Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- ( “ Rītausma”, 70. lpp.) Dzejniece nemēdz apstāties pie virspusīgiem “ pušķojumiem”, bet rūpīgi pieskaņo dikciju skatījumam, lūkojot atrast vārdu īstenumu un iespiesties pārdzīvojuma īstenībā.
- Skaņas, krāsas, meitenes, kuru trauslie augumi pazūd pārmērīgā pušķojumā, ritmi un gaismu krāsainie zibšņi iznākuši līdzi uz ielas, jaucas ar autoprožektoriem, neona gaismām, ar motoru rūkšanu un taurēšanu.
- Lielākoties tas ir gluds, bez pušķojumiem un bārkstīm, un apaļi uzpūtīgs tas uzpūšas, vienīgi gribēdams noglāstīt Brunelleski kupolu, taču nekad tādēļ, lai pielāgotos lielhercogiem, kas runā apaļu muti, Kruskas akadēmijas pūristiem vai tiem viltvāržiem, kuri uzdodas par toskāniešiem, iztaisīdamies labāki vai ļaunāki.
- Pa vidu, uzkodai, pāris pušķojumi, un nedaudz pamuldēju par mūzikas teoriju, par to, kas atšķir nervozi nosoļotu kaut ko no dejas, kā stāvēt lepni kā ezim ( ezis – lepns putns, neiespersi – nelidos).
- Abstraktā valoda ar daudziem gataviem terminiem, kuri man ir jādara sev Saprotami, viņus pārliekot uzskatāmā veidā; valodas vienmuļība un pelēkums, iedomātie joki un pušķojumi, kuri neizturami sekli, - tas viss mani ļoti nogurdina.