pluska
pluska kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pluska | pluskas |
| Ģen. | pluskas | plusku |
| Dat. | pluskai | pluskām |
| Akuz. | plusku | pluskas |
| Lok. | pluskā | pluskās |
pluska kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pluska | pluskas |
| Ģen. | pluskas | plusku |
| Dat. | pluskam | pluskām |
| Akuz. | plusku | pluskas |
| Lok. | pluskā | pluskās |
2.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Ļoti nabadzīgs, parasti skrandainā apģērbā tērpies, cilvēks; plukata1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pats noticēja, ka pluska kucēns pēc pusgada izaugšot par sumpurni.
- « pluska» iesaucās pa trešam lāgam un uzmeta man ātru skatienu.)
- Nestaigā kā pluska.
- Meitene uzmanīgi un maigi ķemmē dusmīgās večas pluskas un runā ļoti skaļi, jo vecenei nav iespējas nolasīt no viņas lūpām.
- Degu kaunā, bet tik un tā nespēju atbrīvoties no kārdinājuma aprakstīt to tuneli: augšā pie griestiem stiepjas izolācijas vatē ievīstīta caurule ar vietumis atlupušām pluskām; šur tur tā ir caura, un uz nelīdzenās grīdas pakšķ smagas, tumšas lāses; lielākā daļa lampiņu zem apķepušajiem kupoliem izdegušas.