piepogāt
piepogāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piepogāju | piepogājam | piepogāju | piepogājām | piepogāšu | piepogāsim |
| 2. pers. | piepogā | piepogājat | piepogāji | piepogājāt | piepogāsi | piepogāsiet, piepogāsit |
| 3. pers. | piepogā | piepogāja | piepogās | |||
Pavēles izteiksme: piepogā (vsk. 2. pers.), piepogājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piepogājot (tag.), piepogāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piepogātu
Vajadzības izteiksme: jāpiepogā
Pogājot piestiprināt (pie kā, kam klāt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Minisvārki kļūst stilīgi, ja tos papildina ar piepogājamu somiņu.
- Viņa jaciņa tiek piepogāta pie biksītēm, un nu Āris ir gatavs gulēšanai.
- Piepogājama karakulādas apkakle melnā krāsā.
- Abas meitenes ģērbušās jaunās, nesen šūtās, brūnās štāpeļa kleitiņās ar ieloču svārkiem un baltām, piepogātām krādziņām, melnos satīna priekšautiņos.
- Iztin no avīzes platmali ar cietajām malām, uzkabina krūtežu, piepogā kravati, apvelk vesti un, švītīgi pārsviedis svārkus pāri rokai, iziet uz ceļa.